„Bet kā pasakā, kad, cērtot vienu galvu,
Velnam trejas ataug tanī vietā,
Griežas velnu bars kā dzirksteles pār kalvu . . . " (Ulafs Jansons)
Sevišķi lielu neveiksmi vācieši piedzīvo 1259./60. gadā, kad visi viņu astoņpadsmit gadu ilgie pūliņi tiek sagrauti. Ja viņiem nepārtraukti nepienāktu no Vāci-
jas palīgspēki apsisto vietā, tad tiem jau sen būtu no Latvijas un Igaunijas jāpazūd. Bet nocirsto galvu vietā ataug jaunas, un cīņas turpinās no paaudzes uz paaudzi. Apstrādājot savus laukus, kuršiem un zemgaļiem nepārtraukti jātur zobens pa tvērienam.
Nespēdams gūt izšķirīgu uzvaru, Livonijas ordenis sāk lietot arvien mežonīgākus paņēmienus — nogalina ievainotos, kauj bērnus un aizved iedzīvotājus uz citiem apgabaliem. Ar šādiem līdzekļiem 1267. gadā beidzot piedabū kuršus slēgt miera līgumu. Noteikumi tomēr ir ļoti mēreni. Kuršiem jāatzīst vācu virskundzība, jāpieņem kristīgā ticība, jāmaksā zināmi nodokļi un jāstrādā četras dienas gadā jauno kungu vajadzībām. Bet tie joprojām paliek brīvi ļaudis un patur savus īpašumus. Kuršu kungi un augstmaņi (labieši) arī turpmāk nezaudē savas priekšrocības.
Piecus gadus pēc kuršiem arī zemgaļi slēdz mieru uz līdzīgiem noteikumiem (1272. g.). Tas notiek, kad krustnešiem izdodas ieņemt Mežotnes un Tērvetes pilis.