„Kā dun man atmiņā šo tavu kauju tracis, Kā platais zobens tavs man aplilbina acis." (E. Virza)
Septiņus gadus vācu soģi spriež tiesu Zemgalē un ievāc nodokļus. Septiņus gadus zemgaļi klusībā gaida pirmo izdevību, lai ķertos pie ieročiem.
Vācieši tomēr ļoti maldās, domādami, ka zemgaļi beidzot atzinuši viņu virskundzību.
1279. gada pavasarī atkārtojas tas pats, kas notika pie Saules. Vācu karaspēks atgriežas no karagājiena Lietuvā, bet leiši to panāk pie Aizkraukles. Zemgaļu karavīri, kas bijuši spiesti iet līdzi krustnešiem, pāriet leišu pusē. Vāciešus asinaini sakauj un atņem tiem Lietuvā iegūto laupījumu. Tas ir signāls visai Zemgalei — vecie karotāji ceļas atkal kājās. Zemgaļu brīvības karu šoreiz vada karalis Nameisis (saukts arī par Nameju jeb Nameiti). Viņš arī noslēdz cīņas savienību ar leišu karali Traidenu.
Ar pēkšņu uzbrukumu zemgaļi ielaužas Tērvetes pilsētā un aplenc pili. Pēc dažu dienu cīņām arī pils krīt Nameiša rokās. Kādu bruņnieku zemgaļi notiesā uz nāvi un sakapā to zobeniem. Jādomā, ka tas bija noziedzies pret viņu karali. Pārējos dzīvi palikušos vāciešus no Tērvetes nosūta kā gūstekņus leišu karalim Traidenam.
Nameisis apmetas Tērvetes pilī un to par jaunu nocietina. Drīz arī no visām pārējām Zemgales pilīm izsit vāciešus (izņemot Mežotni).
Vienā rāvienā Nameisis ir atjaunojis Zemgales neatkarību.
Kad pārsteigtie vācieši atjēdzas, tie sāk no visām malām vākt kopā karaspēku pret Nameiša valsti. Sevišķi no Prūsijas pa jūru Livonijas ordenis saņem atkal jaunus papildspēkus.
Vispirms krustneši iet triecienā pret zemgaļu galveno cietoksni — Tērveti, bet Nameisis atsit vācu uzbrukumu. Tad viņi mēģina ieņemt Dobeles pili, bet divreiz pēc kārtas zaudē cīņu.
Redzot, ka no vāciešiem miera nebūs, Nameisis nolemj dot viņiem nāvīgu sitienu un vest zemgaļu armiju tieši pret Rīgu. E. Virza par to raksta:
„Uz Rīgas mūriem vērš viņš savas lūša acis, Viņš ilgi izlūko, līdz nāsis viņam trīs: Tur mūri paceļas, aug torņi debesīs."
ieņemt Rīgu nozīmē izsist vāciešiem galveno pamatu zem kājām.
„Un brīvi latviešiem, ja saprasts tiek tā mājiens,
Tad atnest iespētu viens vienīgs kara gājiens."
(E. Virza)
Vai Nameisis šajā karā mēģināja dabūt sev līdz arī citas latviešu ciltis, nav skaidri zināms. Ja tā bijis, tad tas tomēr nav izdevies. Vācu virskundzība no sākuma vēl nebija tik smaga. Ļoti iespējams, ka vairāki latviešu kungi atbildēja Nameisim tā, kā to tēlo Virza:
,,… Tik nodevas mēs samaksājam tiem. Mēs kungi pilnīgi par saviem novadiem."
1280. gada ziemā Nameiša zemgaļi dodas uz Rīgu. Bet nodevēji ir vāciešus brīdinājuši. Livonijas ordenis ir laikus savācis karapulkus un sagaida zemgaļus pie Lielupes.
Kaujā zemgaļiem ir panākumi, un tie pat sagūsta vācu virspavēlnieku — ordeņa landmāršalu, ko dzīvu nosūta leišu karalim. Bet pārsteigt vāciešus nav izdevies, un Rīga ir sagatavojusies aizsardzībai. Nodevība ir izjaukusi Nameiša plānus, un viņš ved karotājus atpakaļ uz Zemgali.
Nākošajā gadā vācieši apņēmušies darīt visu iespējamo, lai satriektu Nameiša varu. Mestra vadībā Rīgā pulcējas tiem laikiem milzīgs karaspēks, apgādāts ar kara mašīnām, lai dotos uz Tērveti.
E. Virza liek mestram sacīt šādu uzrunu:
,,Kopš Māras laipnība par šenes ļaudīm ausa, Ir kūrs, ir lībietis, ir latgalis to klausa. Vien tikai zemgaļos, tur pāri mežam šim, Par godu sātanam skan dziesmas, dejas dim. Un cik gan mūsējo nav cīniņos, to celtos, Uz zemes sēdušies, lai vairāk neuzceltos? Ak, Visuvarenam ir paticis tā lemt. Lai viņu kaulus vēl pa mežiem vilki kremt!"
No visām pusēm uz Rīgu steidz vācu karaspēka nodaļas :
,,Šurp steidzas komturi un viņu ciemu ļaudis,
To bruņu atspulga uz visiem mūriem zib.
Te bars šis iesaucas: — Mēs iesim! Dievs tā grib!—"
1281. gada augustā šis karaspēks aplenc stipro Tērvetes cietoksni. Vācu pusē šoreiz ir pārspēks, tomēr zemgaļi bezbailīgi aizstāv savu karaļpili. Pēc dažām dienām abas puses uzsāk miera sarunas. Vācieši piekrīt, ka zemgaļi patur savas pilis, bet tiem jāatzīst vācu virskundzība, jāmaksā nodokļi, jāpieņem vācu soģi. Mieru noslēdz, un ordeņa mestrs pārtrauc uzbrukumu. Tomēr neviena puse ar iznākumu nav apmierināta.
Nameisis dodas uz Lietuvu 1111 cer ar leišu valdnieka palīdzību iznīcināt vācu varu. Nākošajos gados viņš ir viens no leišu karapulku vadoņiem cīņās pret Vācu ordeni Prūsijā. Viņa nolūku var saprast — no Prūsijas vācieši pastāvīgi saņem papildspēkus cīņai pret Zemgali. Nemeisim cīņās Prūsijā veicas, un vairākas ordeņa pilis tiek ieņemtas un iznīcinātas
„Stāv liesmās Graudence, no leišiem jonī ņemta,
Marienvederē tik ogļu kaudze kūp,
Zem stipriem taraniem Kruststates mūri drūp .. ."
(Virza)
Bet no karagājiena Nameisim nav lemts vairs atgriezties. — Kā krita Zemgales karalis par to senās chronikas klusē.
Viņa nevaldāmā drosme, brīvības mīlestība un dēkainās kara gaitas nav devušas mieru māksliniekiem. Tā rodas E. Virzas poēma ,,Karalis Nameitis" un A. Grīna romāns „Nameja gredzens".