Karalis ir kritis, bet zemgaļi turpina cīņu.
,skan gaisā pavēles, pils tornī drūmi kauc
Bez apstāšanās rags, ko sargs no pūlēm ļimdams,
Pret visiem apvārkšņiem pūš gaisā nenorimdams.
Un baigiem kaucieniem, kas izskanē no šenes,
Skan pretī kaucieni no Raktes, Sidrabenes Un vecās Dobeles …" (E. Virza)
Lai atriebtos par Nameiša kara darbiem un atņemtu zemgaļiem viņu vadoņus, vācieši ķeras pie vecas un pārbaudītas viltības. Ordeņa bruņnieki uzlūdz pie sevis zemgaļu kungus un karavadoņus. Dzīru laikā vācieši uzbrūk saviem neapbruņotajiem viesiem un tos visus nogalina.
Šī neģēlība tikai stiprina zemgaļu pretestību. Par mieru un padošanos vairs nevar būt runas. Sākas jauns, desmitgadīgs, nepārtraukts karš. Vācu bruņnieki sākumā mēģina ieņemt zemgaļu pilis, bet veltīgi. Iepazinušies ar svešnieku viltību 1111 nodevību, zemgaļi cīnās nāvi nicinādami.
Sevišķi nikni vāci uzbrūk Tērvetei, tomēr visi viņu triecieni sabrūk. Pārliecinājušies, ka atklātā cīņā Zemgali nespēs uzvarēt, bruņnieki pāriet uz dedzināšanu un slepkavošanu. Netālu no Tērvetes tiem izdodas uzcelt stipru atbalsta punktu — Svētkalna pili (1286. g.). No turienes, tāpat arī no citiem cietokšņiem, tie rīko negaidītus uzbrukumus mierīgiem iedzīvotājiem. Viņi dedzina zemgaļu laukus un mājas, aizved lopus, gūsta un apkauj sievietes un bērnus. Nolūks ir Zemgali izpostīt, izkaut un izmērdēt badā.
Zemgaļi savukārt uzbrūk Svētkalna pilij, bet nespēj to ieņemt. Tad viņi paši nodedzina savu karaļpili Tērveti un atkāpjas uz Rakti.
1287. gadā zemgaļi sarīko nakts uzbrukumu Rīgai, bet arī šoreiz vācieši jau laikus ir brīdināti. Ar visu to zemgaļi sakauj ordeņa brāļus un bruņu kalpus pie Rīgas vārtiem, tomēr nepagūst ielauzties pilsētā. Atceļā tiem uzbrūk bruņnieki, bet tiek satriekti. Pats mestrs krīt kaujā.
Jauni palīgspēki pienāk no Prūsijas, un vācieši neatlaidīgi turpina Zemgales postīšanu. Zemgaļi atkāpjas arvien tālāk uz Lietuvas pusi. Atstājuši Kakti un Dobeli, tie pārceļas uz savu pēdējo cietoksni — Sidra- benes pili. 1290. gadā arī šī pils stāv liesmās: „Pār Rakti dūmi kūp, guns trako Sidrabenē, Virs mežu galotnēm spožs liesmu kūlis dej: Tur dobelnieki vēl met skatus Dobelei Un aiziet, atstājot no viņas pelnu kāpu. — Laiks visai Zemgalei nu iedegt bēru lāpu. —"
(E. Virza)
Tomēr viņi atsakās padoties. Pēc atskaņu chronikas ziņām ap 10(X).(XX) zemgaļu dodas tai pašā ceļā kā viņu karalis Nameisis — uz Lietuvu. Ja arī šis skaitlis būs pārspīlēts, tas tomēr rāda, ka liela daļa atstāj savu dzimteni. Šie sirdīgie cīnītāji vairo leišu spēkus un kopā ar tiem turpina cīņu pret vāciem. Nākotnē leišiem arī ir lemts galīgi sadragāt Vācu ordeņa bruņoto varu.
Pār izpostīto un nodedzināto Zemgali ir nākusi nebrīvības nakts. Taču vācieši arī tagad vēl nav droši, ka atlikušie tiem klausīs. Tāpēc daudzus aizved un nometina citos Latvijas apgabalos. To vietā iesūta citu latviešu cilšu piederīgos. Liela Zemgales daļa paliek postažā un kļūst par mājokli meža zvēriem.
Tomēr viena lieta ordeņa mestram neizdodas — savest Latvijā vācu zemniekus. Leiši joprojām aizkrusto ceļu uz Latviju, bet vest kuģos maksā dārgi, un zemnieki paši vairās no jūras ceļa.
Arī pēc pēdējā cietokšņa krišanas zemgaļi nav cīņu par savām tiesībām uzdevuši. Vēl pēc 1300. gada viņu sūtņi atkārtoti brauc uz Rietumeiropu. Tie apmeklē pāvestu un iesniedz sūdzības par vācu netaisnībām. Šie dokumenti ir uzglabājušies līdz mūsu laikiem.
Zemgaļu drosmi un varonību atzīst pat viņu pretinieki. Kāda ordeņa brāļa sarakstītajā atskaņu chronikā viņus vienmēr sauc par brašiem un bezbailīgiem varoņiem. Viņu cīņas nav bijušas veltīgas. Nākošās paaudzes saglabā atmiņas par tām, un vēlāk tas dod spēku viņu pēcnācējiem izcīnīt atkal savu valsti.
Tā ap 1300. gadu beidzas simtgadu ilgie krusta kari senajā Latvijā. Trīs paaudzes — tēvi, dēli un dēlu dēli ir dzīvojuši, cīnījušies un miruši kara ugunīs. J. Rainis par to raksta:
„Nepabeigtas senās cīņas, Uzvara nav gūta, Atkal, atkal sūta Niknums kareivjus iz kapa."
Tajā pašā laikā Vācu ordenis ir beidzot pakļāvis seno prūšu zemi. Tas panākts ar tiem pašiem paņēmieniem kā Zemgalē. Tāpēc arī veseli novadi kādreiz bagātajā Prūsijā ir izpostīti un aizaug ar mežu. No Vācijas saved Prūsijā lielāku skaitu zemnieku un dažu gadu simteņu laikā prūšus pārvāco. Tikai vietu nosaukumi un daudzi uzvārdi liecina, ka tā kādreiz bijusi baltu zeme. No pārvācotajiem prūšiem cēlušies vairāki slaveni vācu karavīri. Šie sajauktie prūši — vācieši jaunākajos laikos liek pamatu vienotai vācu valstij.