„Latviešu un igauņu ciltis nepadevās jaunajiem vinkungiem bez noteikumiem, bet gan uz līguma pamata." (Vācu vēsturnieks R. Vitrams)
Kad beidzas kari ar vāciešiem, senie pretinieki — latvieši un igauņi — ir apvienoti Sv. Māras jeb Livonijas valstī. Šīs valsts robežas gandrīz pilnīgi saskan ar tagadējām Latvijas un Igaunijas robežām. No šī laika abām tautām likteņi ir lielā mērā kopīgi, un pamazām nodibinās draudzība viņu starpā.
Svešnieki līdz tam ir izmantojuši viņu nesaticību, lai tos sakūdītu vienu pret otru un beidzot pakļautu abus.
Bet zemgaļi, kurši, sēļi, latgaļi (un lībieši), apvienoti Sv. Māras valstī, saplūda par vienotu latviešu tautu. Seno cilšu vārdi tomēr nekad netika aizmirsti un dzīvoja tālāk apgabalu nosaukumos. Kad par jaunu nodibinājās latviešu bruņotie spēki, viņu karapulkus nosauca šo seno cilšu novadu vārdos. (sk.82.un 114. nod.)
Kad jaunos laikos atkal rodas izdevība sākt brīvības cīņu, latvieši un igauņi šo kļūdu vairs neatkārto.
Mieram iestājoties, šīs latviešu un igauņu valsts vadību pārņem Vācu ordenis un vācu bīskapi. Tas tomēr nenozīmē, ka viņi var rīkoties Livonijā tā, kā tiem ienāk prātā. Mieru Livonijā vācieši nepanāk vis galīgi satriecot un atbruņojot latviešus un igauņus, bet gan slēdzot miera līgumus.
Šie līgumi nodod valsts augstāko varu vācu rokās, bet latvieši un igauņi patur personīgo brīvību, savus īpašumus un ieročus. Kamēr vien pastāv Livonijas valsts (līdz 1562. g.) viņi arī piedalās visos karos. Livonijas armiju lielākā daļa — vieglā kavalērija un kājnieki sastādās no latviešiem un igauņiem. Latgaļi bez tam visu laiku pilda robežsargu dienestu pret krieviem.
Bet kaujas, kas izcīnītas pret jaunajiem virskungiem, nav aizmirstas. Daudz netaisnību ir nodarīts un mežonību pastrādāts. Vēl 14. gadu simtenī notiek vairākas lielas sacelšanās. 1321. gadā zemgaļi par jaunu vērš ieročus pret ordeņa bruņniekiem. Tomēr ilgie kari, postījumi un izceļošana ir tos vājinājusi. Ar pārējo cilšu palīdzību vācieši viņus atkal piespiež pie miera.
1343. gada Jurģa dienā (23. aprīlī) saceļas visa Zie- meļigaunija. Igauņi izvēl sev jaunus vadoņus, apsit vāciešus un aicina palīgā zviedrus. Ziemeļigaunija kopš 1219. gada skaitās Dānijas karaļa virskundzībā, bet dāņi tai laikā nespēj sūtīt karaspēku igauņu apspiešanai. Viņiem gan ir jauns, spēcīgs valdnieks, Valdemārs IV (saukts „Atkal diena"), bet valstij lieli parādi. Pret igauņiem dodas Livonijas ordenis.. Vispirms ar viltu nogalina igauņu vadoņus, pēc tam niknā cīņā pieveic viņu karavīrus.
Zviedri ierodas |>ar vēlu. 1345. gadā lielā igauņu sacelšanās ir apspiesta. Šajā brīvības karā igauņi zaudē vairākus desmittūkstošus cīnītāju.
Nākošajā gadā (1346.) Dānijas karalis pārdod šo nemierīgo zei.ii Vācu ordenim un tādā kārtā nomaksā daļu no savas valsts parādiem.
Vācieši tagad ir augstākie noteicēji visā Livonijā. Tomēr viņi nespēj radīt vienotu valsti. Māras zeme vācu vadībā vienmēr paliek tikai valstu savienība (konfederācija), kurā valda vairāki valdnieki. Arī sadarbība šajā savienībā ir ļoti slikta un daudz spēka tiek izšķiests savstarpīgās cīņās varas dēļ.
Stiprākās ir Livonijas ordeņa un Rīgas virsbīskapa valstis. Bez tam pastāv vēl Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapu valstiņas. Virsbīskapa un ordeņa mestra strīdi un cīņas par galveno noteikšanu Livonijas valstu savienībā turpinās visu Livonijas pastāvēšanas laiku. Ar sevišķu neatlaidību abi cīnās par virskundzību bagātajā Rīgas pilsētā.
Varaskāro vācu zemes kungu savstarpējās ķildas ir maz pievilcīgas. Tās tikai parāda viņu nespēju vadīt valsti un beigās noved Livoniju sabrukumā.