„Kungam bija kungam būt Dēliņam arājam; Kundziņš pili paturēja, Dēliņš tēva novadiņu." (Tautas dz.)
Ilgajos karos krīt daudzi latviešu kungi karavadoņi un labieši (bajāri, augstmaņi). Vienu daļu ar viltu nogalina vācieši, ieaicinot tos dzīrēs vai apspriedēs. Lielāks skaits dodas trimdā uz kaimiņu ze-
Kā klājas latviešiem Svētās Māras valstī?
mēm. Laikam sakarā ar karaļa Nameiša aiziešanu uz Lietuvu, Lietuvas valdnieks vēlāk sevi titulē par ,,Zemgales lielkungu".
Tomēr daļa latviešu kungu joprojām paliek savā zemē un piedalās miera līgumu slēgšanā ar bīskapiem un ordeni. Viņu vara un novadi tiek samazināti. Tie kļūst par jauno valdnieku apakšniekiem — vasaļiem, bet arī uz priekšu patur lielākas priekšrocības. Daļa no viņiem vēlāk pārvācojas — no tiem cēlušās vairākas vācu muižnieku dzimtas. Citi, ar brīvzemnieku, lei- maņu un kuršu ķoniņu (— ķēniņu) nosaukumu, līdz pat jaunākiem laikiem saglabā savu tautību un zināmas priekšrocības. Šo latviešu augstmaņu pēcnācēju pienākums ir piedalīties karā kā bruņotiem jātniekiem. Par to viņu zeme uz visiem laikiem ir brīva no nodokļiem un klaušām. Uz zirga un ar zobenu rokā viņi pēc zemes kunga aicinājuma dodas karā, kad Māras zemei draud briesmas. — Kuršu ķoniņu dzimtām (piem., Kalējiem, Ziemeļiem, Peniķiem), tāpat kā bruņnie- kiem, ir savi ģerboņi. Savas tiesības tie ļoti labi apzinās un neatlaidīgi aizstāv. No kuršu ķoniņiem starp citu cēlies arī neatkarīgās Latvijas armijas komandieris, ģenerālis Mārtiņš Peniķis.
Brīvi ļaudis joprojām ir arī pārējie latvieši, kas patur kā savu mantu, tā zemi — ,,tēva novadu". Viņu galvenais darba rīks ir arkls, jo zemkopība vēl gadu simteņiem ilgi Eiropā ir cilvēku svarīgākā nodarbošanās. Viņi maksā zemes valdniekam zināmus nodokļus graudā pēc saimniecības lieluma un strādā dažas dienas gadā valsts vajadzībām (,,iet klaušās"). Tie, kas atpērkas no nodevām un klaušām, samaksājot nodokli naudā (,,leidu"), saucas par leidas vīriem. Viņi jau pa daļai līdzinās brīvzemniekiem.
Tādā kārtā latvieši Livonijā turpina dzīvot brīvu cilvēku dzīvi, lai gan valsts vadība ir pārgājusi vācu bīskapu un ordeņa rokās. Visiem brīvajiem ļaudīm paliek arī ieroču tiesības, un vajadzības gadījumā tiem jāpiedalās zemes aizsardzībā.
Bez brīvajiem ļaudīm Livonijā, tāpat kā senajā Latvijā, dzīvo nebrīvie jeb „neļaudis" — pa lielākai daļai karos saņemtie gūstekņi, kas strādā kā kalpi jeb vergi. Tos dēvē no vikingiem aizgūtā vārdā par dreļļiem. Drellība jeb verdzība Livonijā pamazām izbeidzas 15. gadu simtenī. Tanī pašā laikā notiek lielākas pārmaiņas brīvo ļaužu dzīvē.