,bet auga zvērs, un tiesā šaurākā
Bij jāatvelkas zemes kungam īstam
Un jālien dziļāk purvu dūmakā." (J. Medenis)
Līdz pat Amerikas atklāšanai Eiropā bija samērā maz zelta un sudraba. Tāpēc arī naudas apgrozība nebija liela, un valdnieku ieņēmumi naudā niecīgi. Tiem bija grūti maksāt algu saviem karavīriem un pavēļu izpildītājiem. Algas vietā tādēļ mēdza piešķirt ienākumus no kāda valsts novada. Šādu novadu tad sauca par lēni (= aizdevumu, Jeudum) un tā saņēmēju par lēņa vīru jeb vasali. Kamēr viņš uzticīgi kalpoja valdniekam, lēnis piederēja viņam, un viņš saņēma nodevas, kas pienācās valdniekam.
Šādus lēņus arī Livonijas valdnieki bija spiesti izdot galvenā kārtā bruņniekiem kā atalgojumu par piedalīšanos karā smagā apbruņojumā.
Tā viduslaikos visi cilvēki sadalījās vairākās kārtās, kurām bija katrai savi uzdevumi. Bruņnieki rūpējās par zemes aizsardzību, garīdznieki — par cilvēku dvēseļu glābšanu no grēka un pazušartas, bet zemnieki gādāja visiem uzturu. Blakus šīm trim kārtām pilsētās izveidojās vēl ceturtā — amatnieki un tirgotāji, kurus mēdz ar vienu vārdu saukt par namniekiem.
Sevišķi daudz zemes izlēņo Livonijas bīskapi, lai sagādātu sev pastāvīgus bruņotus spēkus. Livonijas ordenis pats bija karavīru biedrība, kāpēc viņa zemēs lēņu nebija tik daudz, un tie bija mazāki.
Kamēr Livonijā turpinās nepārtraukti kari, bruņnieki tikai pa laikam dzīvo savos novados un iztiek ar savāktajām nodevām. Iestājoties ilgākam mieram, viņi mēģina savus ienākumus pavairot, un sāk paši nodarboties ar lauksaimniecību. Karos un sērgās daudzas zemnieku sētas ir palikušas tukšas. Bieži vien no tādām bruņnieks izveido pats savu lielsaimniecību — muižu. Muiža īstenībā rodas, bruņniekam piesavinoties zemnieku zemi.
Tā bruņnieks kļūst par muižnieku. Muižas laukus apstrādāt liek zemniekiem, cenšoties palielināt viņu darba dienu skaitu, kas pēc miera līgumiem ir tikai četras dienas gadā. To muižnieki panāk tāpēc, ka viņu vara un ietekme valsts dzīvē ir liela. Viņu rokās nonāk arī tiesas vara par novada ļaudīm, un savos lēņos tie sāk rīkoties kā mazi valdnieki. Izmantojot Māras zemes valdnieku savstarpējās ķildas, viņi nepārtraukti paplašina savas tiesības un izspiež sev arvienu lielākas priekšrocības (privilēģijas). Muižniekiem izdodas arī panākt, ka lēņus atzīst par viņu dzimtiem īpašumiem, ko tie var atstāt mantojumā vai pārdot.
Tā kā muižnieki galvenā kārtā ir vācieši, bet zem
nieki — latvieši, tad muižnieku varas pieaugšana nozīmē vācu uzkundzēšanos pār latviešu tautas lielāko daļu. Livonijas pastāvēšanas pirmajā laikā tas vēl maz jūtams. Uzkundzēšanās prasa vairākus gadu simteņus, bet vācu muižnieki ir neatlaidīgi un izmanto visādus līdzekļus.
Cīņa starp vācu muižu un latviešu zemnieku sētu iesākas klusu un nemanāmi, vēlāk kļūst asa un nežēlīga un velkas.cauri vairākiem gadu simteņiem.
Cīņas iznākumu beigās izšķir karā ar ieročiem rokās, un tā beidzas ar muižas iznīcināšanu (skat. 99. nod.).