„Tur ievāca, kā šodien, sieciņus Melns kungs un brēkdams rudens nomu tvēra, Kā žīds ar augļiem dzina parādus." (J. Medcnis)
Muižnieki prot nevien izspiest dažādas priekšrocības no zemes valdniekiem, viņi izmanto savā labā arī visas nelaimes, kas piemeklē zemes iedzīvotājus. Tais laikos sērgas un neražas nnv nekāds retums. No tā galvenā kārtā cieš zemnieki, kuriem neražas gados grūti nokārtot savas nodevas un dažkārt jāmeklē vēl aizdevums.
Laika gaitā viena daļa kļūst muižas parādnieki un līdz ar to nonāk lielākā muižnieku atkarībā. Parādnieks vairs nav gluži brīvs cilvēks, bet tieši to muižnieki vēlas.
Daudzi zemnieki neredz iespēju izkulties 110 parādiem un izmisumā pamet savas tēva mājas. Tie bēg uz
Šajā stāstā esam nonākuši pie šīs cīņas sākuma.
citiem novadiem un apmetas cita muižnieka tiesā. Svešajam muižniekam ir izdevīgi, ja viņa zemnieku skaits vairojas, bet bēgjus vajā parāda piedzinējs. Viņš prasa vai nu izdot bēgli, vai samaksāt parādu. Tā rodas izteiciens : „Vīru vai parādu!"
Galvenais tomēr muižniekam ir dabūt atpakaļ aizbēgušo saimnieku, jo muižai vajadzīgs viņa darba spēks. Tādēļ vēlāk prasība skan: „Vīru vai ķīlu!" Tas nozīmē, ka jāizdod bēglis, jeb jādod ķīlā kāda cita zemnieka sēta.
Zemnieku ķeršanai un izdošanai 15. gadu simtenī nodibina sevišķas „arkla tiesas". Ar laiku nonāk tik tālu, ka visus zemniekus sāk uzskatīt par muižas parādniekiem un tiem noliedz atstāt zemi, ko tie apstrādā. Tā zemniekus saista pie zemes jeb novada. Šo jauno kārtību sauc par novada būšanu. Zemniekus sāk apzīmēt par dzimtcilvēkiem, bet muižniekus par dzimtkungiem.
Šādu brīvības ierobežošanu zemnieki dabīgi uzskata par netaisnību un nelikumību. Viņu naids pret muižu, kas kā zirneklis tin tos savā tīklā, aug augumā.
Tanī pašā laikā pieaug muižnieku bailes no tiem, kurus tie cenšas apspiest. Zemnieki joprojām ir apbruņoti, jo piedalās zemes aizsardzībā. Kaut gan 15. g. s. beigās un 16. g. s. sākumā Māras zemei sāk draudēt arvienu lielākas briesmas no austrumiem, muižnieki panāk, ka 1507. gadā zemniekiem aizliedz nest ieročus. Nekas tik labi neparāda muižnieku slikto sirdsapziņu un nedrošību kā šis pretvalstiskais rīkojums. Ar to lielā mērā mazinās Livonijas armiju spēks, un tā ātrā gaitā iet pretī savam galam.
Muižnieku kārtai par valsts interesēm ir maza bēda. Turpmākie notikumi rāda, ka tie gatavi atdoties jebkura sveša valdnieka varā, ja tikai tas solās uzturēt viņu privilēģijas.
Tomēr ir vēl vietas Livonijas valstī, kur zemnieku bēgļi var paglābties un saglabāt savu brīvību. Tās ir pilsētas, kas dzīvo pašas pēc saviem likumiem.