„Guļ zemē bruņnieku un kalpu miesas slābās
Tik Māras balodi bij vienīgie, kas glābās." (E. Virza)
K akeivīgie izceļotāji no senās Latvijas un Prūsijas vairo leišu spēkus. Lietuva ir pēdējā brīvā baltu tautu valsts un patvērums daudziem bēgļiem. 13. un 14. gadu simtenī nepārtraukti pieaug tās vara.
Leiši pakļauj sev visu Baltkrieviju, un 1363. gadā viņu lielkungs Alģirds izsit mongoļus no senās aus- trumslavu galvaspilsētas Kijevas. Tā arī Ukraina kļūst Lietuvas sastāvdaļa. Nav varenākas valsts Austrumeiropā par šo leišu lielvalsti. Tā sniedzas no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Bet leiši neapspiež iekarotās zemes. Viņu lielvalstī valda ticības brīvība, un katrs var turēties pie savas valodas un ierašām. Ukraiņu vēsturnieki uzskata Lietuvas virskundzības laikmetu par vienu no laimīgākiem savas daudz cietušās tautas vēsturē.
Tai pašā laikā Livonijas bīskapi un ordenis vājina savus spēkus savstarpējās cīņās, bet muižnieki cenšas nospiest nebrīvībā zemniekus un dzīvot greznu un izlaidīgu dzīvi.
Kaut arī leiši joprojām ir pagāni, Livonijas kristīgie valdnieki aicina tos vairākkārt palīgā savos iekšzemes karos. Arī uz savu roku leiši bieži siro bīskapu un ordeņa zemēs.
14. gadu simteņa beigās Baltijas jūras telpā nodibinās divas lielas valstu savienības. Abas ir vērstas pret vācu mēģinājumiem uzkundzēties šajā Eiropas daļā. — Poļi piedāvā Lietuvas lielkungam Jagailim savas karalienes roku un Polijas karaļa kroni, ja viņš pārietu kristīgā ticībā. 1386. gadā Jagailis pieņem katoļticību senajā Krakovas pilsētā un pēc tam svin kāzas ar karalieni Jadvigu. Tā Polija un Lietuva apvienojas leišu karaļa vadībā. Šo vēsturisko notikumu mēdz dēvēt par „kāzām Krakovā". Jagaiļa pēcnācēji valda Polijā un Lietuvā līdz 1572. gadam. Arī Lietuva kļūst katoļticīga valsts. Līdz ar to īstenībā nav vairs pamata Vācu ordeņa pastāvēšanai. Tā ir bruņnieku biedrība cīņai pret pagāniem, bet tādu pēc Lietuvas kristīšanas vairs nav.
Trīs gadus pēc Lietuvas un Polijas savienības (ūnijas) nodibināšanas norisinās kāda nozīmīga kauja uz zviedru zemes. Tur dāņu karalienes Margarētas karapulki ar norvēģu un zviedru atbalstu sakauj Zviedrijas vācu tautības karaļa, Meklenburgas Albrechta, bruņnie- kus. Visas trīs ziemeļu valstis apvienojas Dānijas vadībā (t. s. Kalmāras ūnija).
Šie notikumi ir kapa zvans vācu varai Baltijas jūras krastos. Uz turpmākiem notikumiem nav ilgi jāgaida.
1410. gadā izcīna vienu no lielākām viduslaiku kaujām Eiropā. Apvienotās leišu un poļu armijas sastopas ar Prūsijas Vācu ordeņa karaspēku pie Tannenbergas. Leišus un poļus vada karalis Jagailis un viņa brālēns, slavenais Lietuvas lielhercogs Vitauts Dižais. Vāciešus komandē lielmestrs pats. Šī daudzkārt apdziedātā kauja beidzas ar vācu lepnās bruņnieku armijas drausmīgu sakāvi. Kāds vācu dzejnieks raksta:
„Šeit noriet ordeņa zvaigzne un viņa kaujas laime,
Krīt komturi un viņu kara saime. . ."
Arī lielmestrs un liels skaits augstāko komandieru paliek guļot kaujas laukā.
No šī trieciena Vācu ordenis nekad vairs neatspirgst. Viņa mugurkauls ir lauzts, un liela daļa no Prūsijas nonāk Polijas-Lietuvas varā. Līdz ar to smagi satricināts ir arī Livonijas ordenis, kam vairs nav ko cerēt uz lielmestra atbalstu no Prūsijas.
Tās cīņas, ko pret ordeni Prūsijā sāka trimdā aizgājušais zemgaļu karalis Nameisis, noved līdz izšķirīgai uzvarai Vitauts Dižais.