,,Vai dores pārpilnās un kviešu vārpu brieds
No tāliem saullēktiem sauc sirotāju barus?"
(J. Medenis)
V airāk kā divisimt Kādus krievu kņazi lien uz vēdera tatāru chana priekšā, vairāk kā divisimt gadus viņi mācās, ka pavalstnieki ir tikai putekļi valdnieka priekšā. Tatāru chans ir viss, pārējie nav nekas. Tas, kas ir viltīgāks un veiklāk prot klanīties, var tatāru valstī cerēt uz panākumiem. Žēlastībai šai zemē nav vietas. Šīs gadu simteņos iegūtās mācības dziļi iespiežas krievu apziņā.
Garajā mongoļu jūga laikā, tālu uz ziemeļiem no senās austrumslavu galvaspilsētas Kijevas, dziļos mežos izaug Maskavas kņaza valsts. Līdz turienei nenonāk tikpat kā nekas no tā, ko ļaudis mācās un domā Eiropā. Bet Maskavas kņazi ir viltīgāki un iztapīgāki saviem tatāru pavēlniekiem nekā pārējie pakļautie valdnieki. Chans paaugstina Maskavas kņazu par lielkņazu un uztic viņam nodevu piedzīšanu.
15. gadu simteņa beigās lielkņazs, kas labi iemācījies sava virskunga valdīšanas paņēmienus, jūtas tik stiprs, ka patur ievāktos nodokļus pats sev. Jāņa III laikā (1462.—1505.) Maskava atbrīvojas no tatāru varas un bez žēlastības sāk pakļaut pārējās krievu valstiņas. Tā izaug jauna, liela, pusmežonīga valsts — Maskavija. Vēlāk to parasti mēdz saukt par Krieviju jeb Lielkrieviju. Tai ir maz līdzības ar seno Kijevu, kas uzskatāma par ukraiņu valsti un daudz ko bija mācījusies no Bizantijas un grieķu svētniekiem.
Maskavas lielkņazs drīz iekaro Livonijas kaimiņu zemes — Pliskavas un Novgorodas republikas. Novgo- roda ir vienīgā pilsēta Krievijā, ko var salīdzināt ar Eiropas pilsētām. Tur namnieki paši vēlē savu pārvaldi un kopīgi kārto pilsētas likteņus. Viņi tirgojas ar ārzemēm, un šai pilsētā jūtams patstāvīgāks un brīvāks gars. Tās ir svešas un nesaprotamas lietas Maskavas lielkņazam.
1478. gadā Novgoroda tiek izpostīta, apsmieta un pazemota. Novgorodas brīvos namniekus līdz ar viņu sievām un bērniem spīdzina, cepina uz uguns un slīcina upē.
,,Lielkņaza ļaudis, augstmaņi un kareivji braukāja laiviņās pa upi un ar pīķiem, āķiem un cirvjiem nobendēja tos, kas bija dzīvi palikuši", tā stāsta krievu chronika. Tos novgorodiešus, kam laimējas izglābties no nobendēšanas, pa lielākai daļai aizdzen uz mežaino Iekškrieviju. Pilsētas zvanu, kas agrāk aicināja namniekus uz apspriedēm, nosūta uz Maskavu. Brīvā un bagātā Novgoroda ir sadragāta un vairs nespēj celties. Ja krievu lielkņazs tā apietas ar pašu ļaudīm, ko gan var sagaidīt pārējie?
Jau drīz pēc tam (1481. g.) krievi un tatāri laupīdami, slepkavodami un dedzinādami iebrūk Livonijā. Tomēr vēl izdodas noslēgt pamieru ar Maskavu, ko pagarina līdz 1501. gadam.
Šajā drūmajā un draudu pilnajā laikā Livonijas ordeņa mestra amatā nāk kāds ļoti spējīgs un apņēmīgs vīrs. Tas ir Valters fon Pletenbergs (1494.—1535.).