„Es domāju lielas domas,
Kur tie kungi naudu ņem?
Ne tie ara, ne tie sēja,
Ne stādīja apinišu." (Tautas dz.)
1503- gadā noslēdz pamieru ar krieviem, ko vairākkārt pagarina (līdz 1558. g.). Uzvaru par Maskavas karapulkiem izcīnīja ar visu Māras zemes pavalstnieku kopējiem spēkiem. Pletenberga armija lielā mērā sastādījās no latviešiem un igauņiem.
Bet uzvaras augļus bauda tikai neliela iedzīvotāju daļa. Bijušās briesmas ātri aizmirst, tāpat zemnieku nopelnus karā. Muižnieki cenšas tos nospiest arvien lielākā atkarībā un raust naudu lepnai izdzīvei. Viņi tomēr ļoti labi saprot, ka lauku iedzīvotājos pieaug naids un nemiers. Apbruņoti un kareivīgi zemnieki tāpēc muižniekiem ir bīstami. 1507. gadā viņi panāk landtāga lēmumu, kas noliedz zemniekiem nest ieročus. Neapbruņotus būs vieglāk izmantot un turēt paklausībā.
Šis neprātīgais lēmums smagi satricina Livonijas aizsardzību. Valsts zaudē lielāko daļu no saviem bruņotajiem spēkiem, bet par to muižniekiem maza bēda.
Galvenais — lai viņu kārta bez bailēm varētu baudīt visus iespējamos labumus.
1520-to gadu sākumā Livonijas katoļticīgos valdniekus — bīskapus un ordeni, piemeklē jauni pārbaudījumi. Mārtiņa Lutera pārveidotā mācība (reformācija) sāk strauji izplatīties Māras zemē. Visātrāk un visasāk tas norisinās pilsētās, sevišķi Rīgā. Tur to sludina divi mācītāji, dedzīgi Lutera piekritēji — Andrejs Ķnopkens un Silvestrs Tegetmeiers. Sprediķotāju satricinātie namnieki sāk postīt dievnamus un dedzināt svētbildes. Šos notikumus mēdz saukt par ,,bilžu grautiņiem". Arī latviešu namnieki piedalās šajos ticības nemieros, un Jēkaba baznīcā nodibinās latviešu luterāņu draudze.
Pēc tam reformācija izplatās muižnieku vidū, kas arī zemniekus ,,pārraksta" jaunajā ticībā. Sākumā gan latvieši no ticības maiņas maz ko sajūt. Visu Livonijas laiku tie īstenībā turpina dzīvot pēc savām vecajām ierašām. Daudzi joprojām upurē senajiem dieviem un rīko veļu mielastus saviem mirušajiem. Sakarā ar pārmaiņām vairākās vietās izceļas zemnieku nemieri, kas cer atbrīvoties no muižnieku varas.
Māras zeme tagad atrodas dīvainā stāvoklī — valdnieki ir katoļu garīdznieki un katoļticīgais ordenis, liet pavalstnieki — luterāņi. Tas ļoti vājina jau tā sašķelto valsti.
Pletenbergs ir jau vīrs gados un nespēj jaunajam laikam piemēroties. Var būt, ka, mainot ticību, viņš būtu varējis kļūt par Livonijas vienīgo valdnieku. Vismaz Rīgas un Tallinas namnieki piedāvāja viņam Livonijas kroni.
1535. gadā Māras zemi ķer jauns sitiens. Pēc vairāk kā četrdesmit valdīšanas gadiem Cēsu pilī mirst slavē-
nais krievu uzvarētājs, mestrs Valters fon Pletenbergs. Pēc nostāstiem nāve viņu pārsteigusi, sēdot krēslā, ar zobenu pie sāniem. Tā aiziet pēdējais vīrs, pret kuru Livonijā vēl bija cieņa un bijāšana.