Nekārtības un strīdi atkal pieņemas. Ordeņa brāļi un muižnieki pavada laiku dzīrēs un izpriecās, bet pie austrumu debesīm tikmēr savelkas tumši draudoši mākoņi.
„Kungi mani karā sūta,
Ne man plintes, ne zobena.
No niedrītes plinti taisu,
No skangala zobentiņu." (Tautas dz.)
Daudz zelta un sudraba ieplūst Eiropā pēc Amerikas atklāšanas (1492. g.). Arvien augstākas cenas sāk maksāt par labību un citām precēm. 16. gadu simtenī strauji vairojas Māras zemes muižnieku un tirgotāju ienākumi. Liekas, sākušies īsti „zelta laiki", un dažs labs bruņnieks tā pieņemas svarā, ka tikko var uzrāpties zirgam mugurā un nosēdēt sedlos. Pamieru ar Maskavu vienmēr vēl pagarina, un daudziem šķiet, ka no krieviem nav vairs jābīstas.
Livonijas valdnieki pēc Pletenberga nāves gan slepeni, gan atklāti cīnās par varu un katrs stūrē valsti uz citu pusi.
Šajā laikā Maskavas tronī sēž Jānis IV, kas ieguvis pavārdu „Briesnūgais" (1533.—84.). Viņš slimo ar vajāšanas māniju, ir viltīgs, atriebīgs un nežēlīgs. Daudz ko tas mācījies no tatāru valdīšanas paņēmieniem, un bārdainie krievu augstmaņi dreb nāves bailēs viņa priekšā. Cilvēka dzīvībai Jāņa Briesmīgā valstī nav nekādas vērtības. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem krievu galvas ripo pēc valdnieka pavēles. Lai šis darbs labāk veiktos, viņš nodibina sevišķu slepeno policiju, kuras amata zīme ir suņa galva un slota.
1547. gadā Briesmīgais liek sevi kronēt par caru (Cēzaru), lai visiem rādītu savu varenību. Izkāvies ar tatāriem pie Volgas, viņš 1557. gadā piesaka karu Māras zemei. Livonieši nemaksājot viņam „pareizticības meslus" un esot noslēguši neatļautu savienību ar Po- liju-Lietuvu.
Nākošā gada sākumā krievu un tatāru armijas postīdamas un slepkavodamas iebrūk Livonijā. Ar to iesākas 25 gadu ilgais „Livonijas karš".
Māras zeme vairs nespēj sevi aizsargāt. Bruņnieki ir izlaidušies ērtā dzīvē, zemniekiem atņemti ieroči, bet salīgtie kara algotņi bieži vien pāriet ienaidnieka pusē, jo tiem nemaksā solīto atalgojumu.
Krievu rokās krīt daudz piļu un pilsētu, starp tām arī Narva pie Somijas jūras līča. Angļu un holandiešu tirgotāju kuģi steigšus dodas uz turieni, cerot uz lielu peļņu. Viņi piegādās Maskavas caram ieročus un inu- niciju, un Livonijas valdnieki velti pret to protestē Rietumeiropā.
Tikpat veltīga ir palīdzības meklēšana pie kaimiņu valstīm. Tās tikai vēro notikumus, un cer pašas sagrābt Livoniju jeb vismaz kādu daļu no tās.
1559. gadā pārbaidītie Livonijas valdnieki un muižnieki atkal atceras zemniekus, kurus tie paši atbruņojuši. Nolemj iesaukt karā katru trešo, kas spējīgs kauties. Bet ir jau daudz par vēlu. Zemnieki gadiem ilgi nav ieročus lietojuši, un bez tam apbruņojuma trūkst. Tomēr daudzreiz viņi stājas ienaidniekam pretī pat ar sētas mietiem rokās.
Beidzot 1560. gadā ordeņa karaspēka komandieris (landmāršals) sadūšojas un pieņem cīņu pret Briesmīgā pulkiem pie Ērģemes. Blakus bruņniekiem kaujā iet arī kuršu ķoniņu jātnieku pulks. Krievu un tatāru spēki ir daudzkārt lielāki, un livonieši zaudē kauju, ciešot smagus zaudējumus.
Nav vairs, kas varētu apturēt Jāņa Briesmīgā laupīšanas un postīšanas kāri. Cilvēkus, kas nepaspēj paslēpties mežos vai purvos, kauj, dīrā, cepina un šausmīgi sakropļo. Daudzus aizdzen verdzībā uz tatāru un turku zemēm.