,,Kalnā kāpu raudzities:
Kas ar manu tēva zemi,
Vai ar leitis, vai tatāris,
Vai irbites purināja." (Tautas dz.)
Neveiksmēm vairojoties, bailes un mazdūšība pārņem Māras zemes valdniekus. Galu galā arī viņi ir tikai svešnieki šinī zemē, kuriem pašā tautā trūkst īsta atbalsta. Muižnieki pie tam baidās nevien no iebrucējiem, bet arī no zemniekiem. Viņiem svarīgākais ir saglabāt savas priekšrocības un ieņēmumus.
Kas tagad notiek Māras zemē, ir nožēlojams skats. Ikviens domā tikai par savu ādu un savu labumu. Vald- nieki un muižnieki meklē, kam varētu izdevīgāk padoties, un īsā laikā Livonijas valstu savienība ir iz- pārdota tikpat kā vairāksolīšanā.
Un tomēr Jānim Briesmīgajam nav lemts kļūt par Livonijas kungu.
Jau 1559. gadā Kurzemes (Piltenes) un Sātnsalas bīskaps Minchauzens pārdod savas valdnieka tiesības Dānijas karalim Fredrikam II. Karalis šīs zemes nodod savam jaunākajam brālim hercogam Magnum. Tā iesākas šī dāņu prinča ļoti dīvainie piedzīvojumi Māras zemē.
Nākošā gadā pret muižniekiem saceļas zemnieki Ziemeļ igauni jā un izvēl paši savu karali. Bet Ziemeļ- igaunijas muižnieki un Tallinas pilsēta steidz padoties Zviedrijai, un šī Livonijas daļa nāk zviedru karaļa Ērika XIV varā (1561. g.).
Pusgadu vēlāk ordeņa mestrs un virsbīskaps padodas Polijai-Lietuvai. 1562. gadā Rīgā viņi zvēr uzticību Jagaiļa pēcnācējam — karalim Sigismundam Augustam. Zvērastu valdnieka vārdā pieņem leišu ministrs (kanclers) Nikolajs Radivils (Radzivils). Vācu ordeņa cīņa pret Lietuvu ir galā, loks ir noslēdzies. Zemes Daugavas labajā krastā dabū nosaukumu Pārdaugavas hercogiste un tiek pievienotas Lietuvai. Kurzemi un Zemgali pasludina par atsevišķu hercogisti Polijas-Lietuvas virskundzībā. Par pirmo Kurzemes hercogu kļūst pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Got- hards Ketlers. Tā viņam ir atlīdzība par padošanos.
Tādā kārtā 1562. gadā beidz pastāvēt Svētās Māras valsts. Šo notikumu, līdz ar reformācijas izplatīšanos, mēdz pieņemt par robežu starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem latviešu tautas vēsturē.
Vienīgi Rīga nolemj nepadoties nevienam. Līdz pat 1582. gadam tā paliek neatkarīga brīvpilsēta.
Livonijas padošanās nekādu mieru tomēr neatnes. Galvenā cīņa par šo visu iekāroto zemi pie Baltijas jūras tikai iesākas. To savā starpā ar lielu neatlaidību izcīna Krievija, Zviedrija un Polija-Lietuva. Kādu laiku visiem pa vidu maisās dēkainais dāņu princis Magnus. Viņam pašam karaspēka nav, un Jānis Briesmīgais nolemj viņu izmantot savā labā, jo caram sāk klāties slikti. Maskavas armijas nespēj izturēt zviedru un poļu-leišu sitienus. Krieviem sāk zust cerības iegūt Livoniju. Tāpēc Jānis Briesmīgais mēģina gūt panākumus ar minētā dāņu prinča palīdzību.
Magnus ierodas Maskavā un tiek izsludināts par „Livonijas karali no Dieva žēlastības, igauņu un latviešu zemju valdnieku" (1570. g.). Pareizāk, protams, būtu saukt Magnu par „karali no krievu žēlastības". Šis titulis tomēr paliek tikai tukša skaņa. ,,Livonijas karaļa" Magna dēkas beidzas pēc astoņiem gadiem ar padošanos Polijas-Lietuvas karalim.
Karš par Livonijas mantojumu ilgst divus gadu desmitus. Briesmīgā pulki vēl vairākkārt iebrūk Livonijā un pastrādā mežonības, kas cilvēka prātam grūti saprotamas.
Kā tajā laikā izskatās Māras zemē, liecina kāds ceļotājs:
„Ceļā no Rīgas līdz Tērbatai nedzirdēju ne gaili dziedam, ne suni rejam."