,Man jāiet tai zemē,
Kur zobeni zemi dala."
(Tautas dz.)
Livonijas kara sācējs Jānis Briesmīgais beigās neiegūst nekā. Taču viņš pagūst pamatīgi izpostīt Māras zemi, spīdzināt un izkaut tās iedzīvotājus.
Kad leišu un poļu armijas jau tuvojas pašam cara midzenim — Maskavai, viņš steidz ievadīt miera sarunas. 1582.—83. gadā ar pāvesta sūtņa starpniecību krievi slēdz līgumus ar Poliju-Lietuvu un Zviedriju, un tiem jāpazūd no Livonijas.
Ziemeļigauniju patur Zviedrija, bet pārējo Māras zemi Poli ja-Lietuva. Senās kuršu un zemgaļu zemes veido Kurzemes hercogisti, kurai vēlāk lemts gūt lielu ievērību tā laika Eiropā. Sabrūkot Livonijai, tātad vienīgi Rietumlatvija turpina dzīvot patstāvīgāku dzīvi.
1582. gadā arī lepnā Rīga atdodas poļu un leišu karaļa varā. Viņu kareivīgais valdnieks Stefans Ba- torijs (1576.—86.) svinīgi iejāj pilsētā.
Varētu domāt, ka brāļu tauta leiši tagad iznīcinās vācu muižnieku varu latviešu zemēs. Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Pašai leišu tautai ilgā savienība ar Poliju nav laimīga. Lepnā dzīve poļu galmā, un poļu muižnieku lielās priekšrocības pievelk arī leišu augstmaņus. Viņi pamazām atsvešinās no savas tautas. Ar laiku tic pieņem ])oļu parašas, sāk runāt poliski un pār- poļojas. Daudzi ievērojami poļu valstsvīri, garīdznieki un mākslinieki īstenībā ir leiši, kas aizgājuši no savas tautas.
Kareiviskās leišu tautas vairākums pa to laiku nonāk pārpoļoto muižnieku varā un atkarībā. Visa noteikšana šajā valstī ir muižnieku rokās.
Tāpēc poļu un leišu uzvara nekādu laimi latviešu un igauņu zemniekiem nevar atnest. Bez tam zemes atjaunošana no tiem nākotnē prasa vēl lielāku darbu un pūles.
Divdesmit piecu gadu ilgās cīņas par Māras zemi ir beigušās. Bet atmiņas par tām dzīvo vēl ilgi. 1647. gadā Kurzemes hercogistes slavenais mācītājs Juris Man- celis vada dievkalpojumu miera noslēgšanas piemiņai. Savā sprediķī, kas uzglabājies līdz mūsu laikiem, viņš saka:
,,Nu ir pagājuši sešdesmit un pieci gadi, kamēr mūsu cienīga Liela-kunga un Zemes-tēva tēvatēvs (hercogs Gothards Ketlers) pavēlējis gir (ir) par visu šo zemi šo dienu ik gadus-kārtā Dievam par godu slavēt. Aizto tie lieli krievi to Vid-zem ne vien gauži izpostīja, bet ir (arī) tos ļaudis, zemniekus, vāciešus, jā ir muižniekus un zeltnešus mocīja, piņķēja, dīrāja, svilināja un cepe iesmā uzdurtus kā cūkas. Ar pātagām acis no pieres izkapāja. . . Tās bēdas, katras mēs esam redzējuši pie vīriem, sievām un maziem bērniem, neliec, ak Dievs, mums atkal redzēt!"
„Kungi raksta grāmatā, Saule kļava lapiņā." (Tautas dz.)