Kaut gan Māras zemē muižnieku kārta baudīja vislielākās priekšrocības, tā ļoti maz ko darīja valsts aizsardzībai. Pavisam citādi tas bija, kad vajadzēja aizstāvēt viņu kārtas labumu. Tai ziņā vācu muižnieki arī turpmāk parāda apbrīnojamu centību un neatlaidību.
Kad ordenis un virsbīskaps padodas Polijai-Lietuvai, muižnieki steidzas iesniegt karalim Sigismundam Augustam garu sarakstu par savām tiesībām un priekšrocībām (1561. g.). Viņu karstākā vēlēšanās ir, lai karalis apstiprinātu muižnieku varu par zemniekiem. Viņi nekaunas pat pieprasīt sev tiesību spriest tiesu par zemnieku dzīvību un nāvi (t. s. ,,kakla tiesu").
Šo sarakstu, kurā bija uzskaitītas visas muižnieku vēlēšanās, mēdz saukt par „karaļa Sigismunda Augusta privilēģiju". Uz to vācu muižnieki vēlāk vienmēr cenšas atsaukties. Taču neviens nav varējis pierādīt, ka šis papīrs kādreiz būtu apstiprināts un atzīts. Dīvainā kārtā muižniekiem jau pēc nedaudz gadiem šī privilēģija „ir pazudusi". Ja ievēro, cik uzmanīgi viņi sarga savus ieguvumus, tad tik svarīga dokumenta pazaudēšanai pagrūti ticēt. Tomēr tie rīkojas tā, it kā viņiem visas šīs priekšrocības piederētu.
Tāpēc jo liels ir muižnieku uztraukums, kad karalis Stefans Batorijs paziņo: „Šo zemi esmu ieguvis karā un nekādus agrākus solījumus es neatzīstu." Šis kareivīgais valdnieks ir draudzīgs zemniekiem un grib tos aizsargāt.
1586. gadā viņa sūtnis Rīgā paziņo muižniekiem karaļa domas un gribu
,,. . . Dieva sods pār Livoniju ir nācis starp citu tādēļ, ka nabaga zemniekus viņu kungi apspieduši tik ļoti nožēlojamā veidā, aplikusi ar tik briesmīgu kalpību un tik nežēlīgiem sodiem, ka līdzīgas lietas nav dzirdētas visā pasaulē, pat ne pie pagāniem un mežoņiem… Visuvarenais tieši tādēļ atdevis šo zemi iekarotāja rokās, lai reiz tiktu iznīcināta tirānijā, kas šeit valdījusi tik ilgus laikus…"
Bet karalis Stefans mirst tajā pašā gadā. Muižnieki atviegloti uzelpo — viss paliek kā agrāk. Tā sauktā novada būšana pēc ilgajiem kariem ir kļuvusi vēl smagāka. Muižnieki uzskata zemniekus par savu īpašumu un dažkārt apietas ar tiem tikpat kā ar nedzīvām lietām. Šo kārtību mēdz dēvēt par dzimtbūšanu.
Savu rīcību muižnieki attaisno šādā veidā: Zemnieki ir jātur padevībā un bailēs. Citādi viņi sacelsies un apsitīs visus muižniekus, kā tas dažās vietās noticis." Tāpēc var teikt, ka dzimtbūšana īstenībā ir kara stāvoklis starp muižu un zemnieka sētu.
Rodas pakalpīgi, mācīti vīri, kas savos rakstos cenšas pierādīt, ka šāds stāvoklis ir pareizs un taisnīgs. Viņi atceras, ka senajā Romā bijuši brīvi ļaudis un vergi, un mēģina pielīdzināt zemniekus romiešu vergiem. Viņi aizmirst, ka latvieši nekad tādi nav bijuši un ka senajos miera līgumos ar vāciešiem ir skaidri atzīta viņu brīvība, īpašuma un ieroču tiesības (skat. 28. un 31. nod.).