„Mēs šeitan esam viesi —
Skan baznīcas dziesma veca.' (V. Strēlerte)
Gadu simteņiem ilgi muižnieki cenšas iegūt noteikšanu par zemnieku miesu. Viņu mērķis ir padarīt tos par paklausīgām darba mašīnām, ar kuru palīdzību varētu vairot savu mantu. Šai ziņā tiem ir panākumi, sevišķi pēc nežēlīgā Livonijas kara. Daudzas vecās zemnieku dzimtas ir izkautas karā vai izmirušas sērgās. Ar tiem, kas no jauna apmetas muižnieku novados, ir vieglāk tikt galā.
Lai cik muļķīgi un nepareizi ir šo mācīto vīru raksti un prātojumi, muižnieki tos labprāt izlieto.
Tomēr zemnieku pretestība nav salauzta. Par viņu domām un jūtām muižniekiem varas nav. Daudz tautas dziesmu rodas šajos laikos. Bieži vien latvieši tanīs asprātīgi izteikuši savas domas par viņu apspiedējiem. Tās rāda, ka viņi nekad nav samierinājušies un atzinuši svešnieku uzkundzēšanos. Zemnieka uzskatus par muižnieku var izteikt divās rindās:
„Velns tevi neraus,
Dievs tevi neņems."
Uz papīra latvieši, tāpat kā igauņi, skaitās luterticīgi, l>et Polija-Lietuva ir katoļticīga valsts. Katoļu baznīca 16. gadu simteņa otrā pusē bija sākusi visā Eiropā sīvu cīņu, lai atgrieztu atkritējus („ķecerus") agrākajā ticībā. Uz Vidzemi un Latgali dodas daudz dedzīgu un labi sagatavotu mācītāju un mūku. Sevišķi darbīgi ir tā sauktie jezuīti — , Jēzus brālības" locekļi. Šo brālību bija dibinājis kāds karā ievainots basku bruņinieks, lai apkarotu katoļu baznīcas pretiniekus.
Katoļu sludinātāju darbu mūsu zemē atbalstīja Polijas-Lietuvas karalis. 1582. gadā katoļi dibina Rīgā ģimnāziju latviešu bērniem. Tai pašā gadā viņu rokās nāk Jēkaba baznīca, kurā jau agrākos laikos atradās latviešu draudze. Šajā baznīcā glabājās arī daži īsāki garīgo rakstu tulkojumi latviešu valodā.
Trīs gadus vēlāk iespiež ticības mācības grāmatu latviešiem. Domā, ka grāmatu tulkojis jezuīts Ertmanis Tolgsdorfs. Viņš nevien cīnījies katoļu baznīcas labā, bet daudz palīdzējis arī apspiesta jiem zemniekiem. Latvieši viņu mīlējuši un godājuši par ,,sirmo kungu, Vidzemes tēvu un bīskapu". Tā ir vecākā iespiestā latviešu grāmata, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.
Gadu vēlāk iznāk pa daļai līdzīga grāmata luterticīgajiem latviešiem Kurzemē. Sacensībai par ļaužu
dvēselēm tātad ir zināms labums. Baznīca spiesta vairāk domāt par tautas izglītību un grāmatām.
Bet katoļu baznīcai nav lemts savu cīņu Vidzemē novest līdz galam. Tās panākumus pārtrauc citi notikumi.
1587. gadā Polijas-Lietuvas tronī nāk zviedru princis Sigismunds Vasa. Viņa māte ir Jagaiļu dzimtas princese, viņš uzaudzis Polijā, un ir dedzīgs katolis. Pēc pieciem gadiem Sigismunds manto arī Zviedrijas troni un cenšas tur atjaunot katoļticību.
Zviedru tautas vairākums ar to ir nemierā. Šo nemieru izmanto jaunā karaļa tēvabrālis, luterticīgais hercogs Kārlis. Viņu izsludina par Zviedrijas valdnieku Sigismunda vietā. Zviedrijas un Polijas-Lietuvas starpā sākas karš, ko galvenā kārtā izcīna Daugavas krastos.