Kādreiz, pirms kādiem 4000 gadiem (ap 2000. g. pr. Kr.), Eiropā atkal bija jaužams nemiers. Ap šo laiku par jaunu sakustējās kāda tautu saime, kas jau agrāk bija sūtījusi izceļotājus no sava vidus.
Šo pirmtautu tagad mēdz saukt par indoeiropiešiem. Tie bija viņi, kam bija lemts ieņemt Eiropas lielāko daļu un aiziet līdz Irānai un Indijai. Par viņu pēcnācēju savstarpējo radniecību liecina līdzība šo tautu valodās. Ar laiku izklīstot uz visām debess pusēm, tie nāca sakaros ar citām tautām un arvien vairāk atsvešinājās viens no otra.
Ja šodien latvieši satiekas, piemēram, ar angļiem, frančiem, vāciešiem vai krieviem, tad tie nevar saprast viens otra valodu. Un tomēr viņi ir šo seno indoeiropiešu tālie radinieki.
Neviens nevar pateikt, kur īsti atradās šīs pirmtau- tas dzimtene, un kā šī tauta izcēlās. Tikai tik daudz ir zināms, ka sākumā tie nedzīvoja ne pārāk tālu uz dienvidiem, ne uz ziemeļiem. Par to liecina vārdi indoeiropiešu tautu valodās, kas apzīmē augus, dzīvniekus, darba rīkus.
Senvēstures pētnieki (arehaiologi) ir atklājuši, ka ap otro gadu tūkstoti pr. Kr. kāda jauna tauta ienāk
Latvijas rietumu un dienvidu daļā — tagadējā Kurzemē un Zemgalē. Tajā laikā tur parādās ieroči, darba rīki un trauki, kas ir pavisam citādi kā senajiem medniekiem un zvejniekiem. Atnācēji neizrotāja savus traukus, iespiežot mālā mazas bedrītes, bet viņu ornaments atgādina auklas nospiedumu. Tāpēc to sauc par auklas ornamentu. Viņiem līdzi bija akmens kapļi, un tas rāda, ka tie prata kopt zemi. Bez tam ir uzglabājušies viņu cirvji. Tiem ir slaida, skaista forma, meistara rokas darināta, un tie ir rūpīgi noslīpēti. Skatoties no sāniem, viņi atgādina laivu, un tos parasti apzīmē par laivas cirvjiem. Šie cirvji nebija domāti malkas skaldīšanai — tic bija kaujas cirvji.
Tauta, kas ieradās mūsu zemē, bija reizē zemkopji un karavīri. Šīs īpašības viņi saglabāja cauri gadu tūkstošiem. Līdzīgas senlietas no šī laikmeta atrastas arī tagadējā Lietuvā un Prūsijā.
No šiem seno laiku zemkopjiem un karavīriem vēlāk izcēlās baltu tautas — latvieši, leiši un senie prūši.
Tā, pirms 4000 gadiem, mūsu sentēvi jeb pirmbalti ienāca tagadējā Latvijā. Viņiem radniecīgas ciltis ir izplatījušās vēl tālāk uz ziemeļiem, jo laivas cirvji ir atrasti, piemēram, arī Somijā. Bet ziemeļu apgabali galu galā nonāca somu-ugru rokās.
Gadu tūkstošiem balti un somi-ugri ir bijuši kaimiņi. Tie ir dzīvojuši gan miermīlīgi un daudz ko aizguvuši viens no otra, gan izcīnījuši sīvas cīņas savā starpā.
Varbūt, ka šajās cīņās arī dzima tas naids un ilgie asins atriebības kari (,,vaidu laiki"), kas vēlāk gadu simteņiem plosījās latviešu un igauņu starpā.
Taču pienāca reiz laiks, kad abas tautas apvienojās ieroču brālībā, lai kopīgi sargātu savu brīvību (skat. 97. un 99. nod.). Bet līdz tam vēl ceļš bija tāls.
„Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils, Tur glāiu kalns mirgo, tur ūdens pils." (J. Rainis)
Nav neviena, kas mums varētu pastāstīt par šiem tautu pārgājieniem, viņu dēkām un piedzīvojumiem, satiekoties ar zvēriem un svešiem cilvēkiem lielajos mežos, kas toreiz klāja Eiropu. Neviens tur nav aprakstījis notikumus ilgajā akmens laikmetā, kas Zie- meļeiropā beidzās tikai ap 1500. g. pr. Kr. Eiropieši vēl neprata rakstīt.
Mēs tagad savukārt neprotam daudz ko tādu, ko šie senie ļaudis prata un varēja. Mums būtu ilgi jāvingrinās un jāmācās, lai mēs no tā materiāla, kas bija mūsu sentēvu rīcībā, varētu izgatavot sev ieročus un darba rīkus, un lai mēs neaizietu bojā cīņā ar dabas spēkiem, zvēriem un naidīgām ciltīm.
Nav šaubu, ka atpūtas brīžos — varbūt jo sevišķi vakaros, kad viņi sēdēja pie saviem ugunskuriem, tie pārrunāja savus piedzīvojumus. Vecākie droši vien, tāpat kā tagad, atcerējās senos laikus un savu tēvutēvu cīņas un darbus. Radās seni stāsti, teikas un dziesmas. Bet gadu tūkstošu gaitā daudz kas aizmirsās, daudz kas pārveidojās, un nākošās paaudzes daudz ko nesaprata.
Daži senseni izteicieni, domas un gudrības paglābās tautu valodās. Tiem, kam laimējas tos pareizi iztulkot, uz brīdi paveras kāda aina no aizgājušo paaudžu dzīves, viņu domām un uzskatiem. Bet tas ir tikai tik daudz, cik šķemba no nogrimuša kuģa.
Tomēr, šķiet, mēs vēl šodien neesam brīvi no tā, ko pārdzīvoja un izjuta mūsu tālie ciltstēvi. Dažreiz miegā mūs pārņem pēkšņas bailes — mums liekas, ka mēs krītam it kā no augsta koka. Daudzreiz mūsu senčiem nācās pārnakšņot draudīgā mežā koku zaros, kad apkārt ložņāja plēsīgi zvēri. Nevajadzēja daudz, lai miegā pazaudētu līdzsvaru.
Tāpat kādreiz bija liels risks vienam doties pāri lielākam klajumam. Ja tur uzbruka kāds, kas bija stiprāks un plēsīgāks, tad grūti bija glābties un paslēpties. Dažus cilvēkus vēl tagad pārņem nesaprotamas bailes, ejot pāri kādam tukšam laukumam. Iespējams, ka atmiņas par sen aizmirstām dēkām vēl dzīvo kaut kur dziļi zem mūsu apziņas.
Bieži vien, sveicinot otru cilvēku, mēs, neko nedomājot, drusku paceļam labo roku. Varbūt tā ir tā pati kustība, kas radās pirms gadu tūkstošiem, kad senais cilvēks pacēla labo (stiprāko) roku, lai rādītu, ka tanī neslēpjas ierocis, un ka viņš tuvojas otram kā draugs.
Uzticamākais liecinieks par vissenākajiem laikiem tomēr ir pati zeme. Tā ir gan klusa, bet tā neprot arī melot. Tur ir uzglabājušies seno cilšu ieroči un darba rīki. Zeme glabā arī viņu kaulus.
Tādā kārtā ir saglabāta daļa no aizmirstiem laikiem un tautām, viņu cīņām un darbiem, viņu ceļiem un robežām. Senvēstures pētnieki ir daudz un pacietīgi strādājuši, lai atraktu un noskaidrotu to, ko zeme pasargājusi no iznīcības un pazušanas. Zinātni, kas ar to nodarbojas, sauc par arehaioloģiju, kas latviski nozīmē — mācība par vissenākajiem laikiem.
Tā ir mūsu tēvu zeme, no kuras mēs dabūjām zināt, ka mūsu sentēvi ienākuši viņas robežās kādreiz jaunajā akmens laikmetā.