„Vienmēr kāda zvaigzne aust,
Kad tu sīvās briesmās stāvi,
Vienu ceļu ej ar nāvi." (Andrejs Eglitis)
1600 gada zviedru hercogs Kārlis (no 1604. gada — karalis Kārlis IX) izceļ savu karaspēku Igaunijā. Sākumā viņam veicas, un drīz vien viņa pulki stāv jau pie Daugavas.
Zviedrijā zemnieki ir nevien brīvi ļaudis, bet tie piedalās arī valsts lietu izlemšanā. Bez tam tieši viņi ir Kārļa galvenais balsts. Tāpēc jau pašā kara sākumā
Savā ziņā tas ir turpinājums cīņai par Livonijas mantojumu.
viņš noteikti vēršas pret muižnieku netaisnajām privilēģijām latviešu un igauņu zemēs. 1601. gadā viņš paziņo muižniekiem:
„Zemniekiem vajadzētu būt brīviem no muižniekiem. . . Viņiem vajadzētu varēt sūtīt savus bērnus skolās mācīties visādus amatus, kas būtu noderīgi šai zemei.. . Paraša turēt zemniekus līdzīgi vergiem nav vairs parasta kristīgā pasaulē, un tāpēc tā ir atmesta daudzus gadus atpakaļ."
Apbrīnojami ātri latvieši izprot, no kuras puses sagaidāms glābiņš. Kāds poļu pārvaldnieks ziņo savai valdībai: ,,Vidzemes zemnieki laižas pie hercoga Kārļa kā mušas uz medu."
Bet pēc pirmajiem panākumiem zviedriem sākas neveiksmes, un tie zaudē vairākas kaujas pret poļu un leišu armijām. 1605. gadā nāk katastrofa pie Salaspils. Tur, uz klaja lauka Daugavas krastā, zviedru kājnieku pulki ielaižas cīņā ar poļu un leišu vareno smago kavaleriju.
Apvidus ir kā radīts jātnieku uzbrukumam, un zviedri saņem drausmīgai triecienu. Poļu un leišu smagie jātnieki neatturami izlaužas caur viņu rindām. Tad tie apgriež zirgus un vēlreiz, dragādami pretinieku, pārjāj kaujas lauku. Tikai atliekas paliek pāri no zviedru pulkiem. Dažus gadus vēlāk zviedriem pilnīgi jāatstāj Vidzeme. Tomēr miers netiek noslēgts.
Šis karš atkal atnes Vidzemei milzīgu postu. Deg mājas un pilis, sērgās mirst desmitiem tūkstošu cilvēku. Zviedru armijas virspavēlnieks raksta: ,,Šīs nabaga zemes posts nav aprakstāms, un es neko līdzīgu neesmu savā mūžā redzējis."
Bet cauri kariem un sērgām ir pamirdzējusi kāda cerība. Tā ir cerība, ka ar aizjūras karaļa palīdzību tiks salauzta muižnieku vara arī šaipus Baltijas jūrai. — No šiem laikiem zviedru karaļa vārdu sāk daudzināt latviešu un igauņu zemēs.
Kārlis IX mirst jau 1611. gadā, kad Zviedrija atrodas karā nevien ar Poliju-Lietuvu, bet arī ar Dāniju un Krieviju. Šajā grūtajā brīdī tronī kāpj viņa 16 gadus vecais dēls. Pasaules vēsturē tas pazīstams ar vārdu Gustavs II Ādolfs. Viņa karapulki kļūst slaveni visā Eiropā, un to rindās lemts cīnīties arī latviešiem.
Šis karalis arī dibina universitāti, kurā jau 17. gadu simtenī studē latviešu un igauņu zemnieku dēli.