„jūdziet man sirmus zirgus,
Brauksim zviedru zemitē,
Atvedam zviedru meitu
Ar sudraba ielokiem." (Tautas dz.)
Gustavs II Ādolfs bija stingri audzināts un krietni izglītots. Viņš runāja vairākas svešvalodas, labi pārzināja vēsturi, ģeogrāfiju un kara mākslu. Viņa laikā zviedru armiju pārvērš par modernāko Eiropā. Tā prot ātri un veikli pārkārtoties, un tai ir daudz lielāks uguns spēks nekā citām armijām. Sevišķi liela nozīme ir vieglai artilērijai, kas tieši atbalsta kājnieku uzbrukumu. Šai ziņā jaunais zviedru karalis daudz ko bija mācījies no lielā holandiešu karavadoņa Oranijas Morica.
Nobeidzis karus ar dāņiem un krieviem, Gustavs II Ādolfs vēršas pret Poliju-Lietuvu. Viņš panāk to, kas neizdevās viņa tēvam. 1621. gadā zviedru flote un armija piespiež padoties Rīgu. Tas ir milzīgs ieguvums,
jo Rīga ir viena no visievērojamākām tirdzniecības pilsētām pie Baltijas jūras. Par šo notikumu runā visā Eiropā. Cīņas ar poļiem un leišiem turpinās Vidzemē, pēc tam Prūsijā, un zviedriem ir panākumi. 1629. gadā abas valstis noslēdz pamieru, ko vēlāk pagarina.
Arī turpmākie gadi Gustavam II Ādolfam paiet kara laukā, cīnoties pret Vācijas katoļticīgo ķeizaru. No Vidzemes tam dodas līdzi vairākas latviešu karaspēka vienības un piedalās šajā lielajā karā. Vēsturē tas ieguvis nosaukumu ,,trīsdesmitgadu karš". Kopā ar zviedriem, somiem un igauņiem tie pārstaigā visu vācu zemi no ziemeļiem līdz dienvidiem un izcīna daudz slavenu kauju. Cīņas beidzas ar vācu ķeizara sakāvi, bet Gustavs II Ādolfs galīgo uzvaru nepagūst piedzīvot. Jau 1632. gadā viņš krīt sava karaspēka priekšgalā pie Licenes, netālu no Leipcigas.
Tomēr vēl pirms savas nāves tas pagūst izdot vairākus latviešiem svarīgus rīkojumus. 1630. gadā dibina ģimnāziju Rīgā un 1632. gadā ūniversitāti Tērbatā. Karaļa griba ir, lai tur mācītos arī zemnieku dēli.
Par Vidzemes ģenerālgubernātoru (augstāko pārvaldnieku) ir iecelts Gustava II Ādolfa skolotājs Jānis Šite. Atklājot Tērbatas Ūniversitāti, viņš saka: ,, . .. Zemniekiem līdz šim bija gandrīz vai liegts kaut ko mācīties, lai nospiestu nevien viņu miesu, bet arī garu. Tagad.. . viņi varēs iegūt gara labumus, un tas ir ērts ceļš, kā iegūt pārticību. Ka tas vēl līdz šim nav noticis, lai par to atbild vainīgie. Lai Dievs dod, ka bruņniecība, to atzītu un pieminētu. Tad… pār šo provinci nāks Dieva svētība, ko tajā varēs manīt."
Tā, pirms vairāk kā 300 gadiem Vidzeme un Rīga nonāk Zviedrijas karaļa varā, bet Latgale paliek zem Polijas-Lietuvas. Aiviekstes upe kļūst robeža. Latviešu zemes ir sadalītas trīs daļās — I^atgalē jeb „poļu Vidzemē", zviedru Vidzemē un Kurzemes hercogval- stī. Kurzemē un Vidzemē nostiprinās Lutera mācība, bet Latgalē katoļticība.
Tomēr latvieši neaizmirst, ka tie pieder vienai tautai. Kad jaunākos laikos tie sāk cīņu par savu neatkarību, visi latviešu novadi atkal apvienojas vienā valstī.