„Vidzemit, Vidzemit,
Tevi kungi pārvarēs!
Nakti bija kult jāiet,
Dieniņā miežu pļaut." (Tautas dz.)
Daudz postītajā Vidzemē Zviedrijas valdība ieved mieru un kārtību. Nodibina tiesas, kur taisnību meklēt var arī zemnieki. Atjauno baznīcas. Gādā par ceļiem un ātru satiksmi, lai valdība varētu sazināties ar visiem novadiem. Ceļotāju vajadzībām pie lielceļiem ceļ krogus, kur pārnakšņot un atpūtināt zirgus.
Latvieši un igauņi ar nepacietību gaida un cerē, ka tiks satriekta muižnieku vara. Tie ir pārliecināti, ka zviedru karalis ir viņu draugs. Bet pašā Zviedrijā turpmākā laikā notiek lielākas pārmaiņas, kas nesola neko labu. Tur ilgāku laiku nav pilngadīga valdnieka, un vadība nonāk augstāko muižnieku rokās.
Zviedru ievērojamākie muižnieki (piemēram, valsts kanclers Aksels Uksenšerna) ir ieguvuši lielus īpašumus Vidzemē un Igaunijā. Viņi ātri atklāj, cik ienesīgi ir turēt zemniekus dzimtbūšanā.
Lielāks skaits Vidzemes un Igaunijas muižnieku iegūst muižnieku tiesības Zviedrijā, un drīz vien arī tur gaiss ir saindēts. 1650. gadā zviedru zemnieki valsts kārtu sanāksmē (riksdāgā) atklāti izsaka savu nemieru:
„Mēs esam dzirdējuši, ka citās zemēs zemnieki ir vergi, un mēs baidāmies, ka tas pats nenotiek ar mums."
Tādā kārtā notiek gluži pretējais: muižnieku vara ne vien noturas, bet pat brīvie zviedru zemnieki sāk justies apdraudēti.
Tajā laikā par labību Eiropā joprojām maksā labu cenu. Muižnieki, cik spēdami, paplašina savus laukus un izdzen zemniekus muižas darbos. Bieži vien zemniekus izliek no mājām un viņu laukus pievieno muižai. Tiem jāapmetas neickoptā zemē un jāsāk viss no gala.
Naudas raušana apvieno kā vācu, tā zviedru muižniekus par dzimtbūšanas uzturēšanu Vidzemē un Igaunijā. Tomēr šī kārtība vēl arvienu nav apstiprināta ar likumu. 1671. gadā šī karstākā muižnieku vēlēšanās piepildās. Izmantojot troņmantnieka Kārļa (vēlākā Kārļa XI) mazgadības laiku, viņi panāk tā sauktā „Vidzemes policijas likuma" apstiprināšanu. Ar to tiek atzīta dzimtbūšana un nostiprināta muižas vara pār zemniekiem. Liekas, ka Vidzeme kļūs par īstu muižnieku paradīzi, un visas zemnieku cerības izgaisīs vējā.
Bet šī muižnieku uzvara ir panākta pēdējā brīdī. Gadu vēlāk troņmantnieks kļūst pilngadīgs. Viņš drīz atklāj, kādā postā valsti ir noveduši muižnieki.
Ko latvieši un igauņi juta un domāja tajā laikā, kad viņi atkal un atkal vīlās savās cerībās? Par to liecina kāds ārzemju ceļotājs (Olearijs), kas 17. gadu simtenī brauca caur šīm zemēm:
„Viņiem joprojām ir prātā, ka viņu senčiem ir piederējusi šī zeme". — Olearijs arī apraksta to naidu un spītību, ar kādu tie izturas pret saviem apspiedējiem. Un drīz pienāk muižnieku kārta drebēt un baiļoties.