„Kas nākas, jādod tas
Kā karalim, tā Dievam,
Jo tad, lūk, velnam
Pāri nepaliks nekas!" (zviedru dzejnieks g. Dālšerna, 1661.—1709.)
Ir pienācis 1680. gads. Visu četru Zviedrijas kārtu pārstāvji — muižnieki, garīdznieki, namnieki un zemnieki, ir sapulcināti uz valsts apspriedi (riksdāgu) Stokholmā.
Vēl tikai pagājušā gadā noslēdza mieru ar Dāniju. Ar lielām pūlēm un smagā cīņā jaunais valdnieks Kārlis XI izglāba valsti no sakāves. Pavalstnieki par viņu runā ar cieņu un apbrīnu, tomēr reti kāds redz karali smaidām.
Šajā karā viņam daudz kas atklājies. Tas ir redzējis, cik nolaista bijusi zviedru armija un flote, cik tukša valsts kase. Kamēr viņš bija zēns, valsti pārvaldīja pa- valdoņi — augstākie muižnieki. Tie arī turpināja izdā- vāt valsts zemi saviem radiem un draugiem. Tajā pašā laikā muižniekiem izdevās ar likumu nostiprināt dzimtbūšanu Vidzemē.
Tagad ir pienākusi stunda noslēgt rēķinus. Augst- 130 prātīgā muižnieku kārta nojauž, ka viņu ietekmei valsts dzīvē draud gals. Pārējās kārtas ir pret viņiem, un pašu muižnieku vidū nav vienprātības. Zviedru zemnieku pārstāvji Stokholmas ielās un krodziņos atklāti runā, ka kungiem nu reiz jāstājas tiesas priekšā. — Jau pašā riksdāga sākumā valsts kārtas nodod visus agrākos pavaldoņus tiesai. Tiem jāatlīdzina valstij tiem laikiem milzīga summa — 4 miljoni sudraba dālderu.
Nākošais lēmums — atņemt muižniekiem visas iz- dāvātās un šaubīgā veidā iegūtās valsts muižas. Šo valsts zemju atņemšanu mēdz saukt par redukciju, un tā vissmagāk skar muižniekus Vidzemē un Igaunijā.
Kad riksdāgs tuvojas beigām, un apspriedes dalībnieki pošas uz mājām, karalis tiem uzstāda vēl dažus jautājumus. Viņš vēloties zināt, vai tam valsts lietās jāapspriežas ar valsts padomi un jāievēro muižnieku sarakstītie pārvaldes noteikumi? — Riksdāga atbilde skan: „Nē, tas nav vajadzīgs!"
No šī brīža Kārļa XI vara ir neierobežota. Viņš ir kļuvis „karalis no Dieva žēlastības". Viņa turpmākais mūžs paiet nepārtrauktā darbā un tam izdodas savest valsti atkal kārtībā.
Ar muižniekiem Kārlis XI nesamierinās nekad un reti ar tiem satiekas. Daudz labprātāk viņš iegriežas zemnieku sētās un aprunājas ar tiem. Viņš arī iegūst pavārdu — „zemnieku karalis". Reti pils zālēs notiek kādas izpriecas vai svētki. Kārlim XI šādām lietām nav ne laika, ne patikas. Tikai reiz, kādās zemnieku kāzās, karalis esot kļuvis tik jautrs, ka viņš pat dejojis ar līgavu.
1681. gadā Kārlis XI uzaicina Vidzemes muižniekus atcelt dzimtbūšanu, bet tie atbild: „Tādā gadījumā visiem muižniekiem jāiet bojā." Tomēr muižnieku varu iedragā citādā ceļā. Kad Vidzemē nobeidz muižu redukciju, valsts rokās atrodas 5/6 no visiem īpašumiem. Latviešu zemnieku lielākā daļa tagad ir ,,kroņa ļaudis". Viņu aizsardzībai karalis izdod stingrus noteikumus, nodibina tiesas ar zemnieku tiesnešiem un atņem muižai tiesas varu. Tā var sodīt tikai par sīkākiem pārkāpumiem.
Izdara zemes mērīšanu un vērtēšanu, lai taisnīgi noteiktu zemnieku nodevas un klaušas. Tās ieraksta tā sauktās vaku grāmatās un nav patvarīgi grozāmas.
Tā Vidzemē tiek ierobežotas, kaut arī ne izbeigtas, muižnieku patvarības, un sākas tie laiki, kas tautas mutē dabūjuši nosaukumu — „labie zviedru laiki". Zemnieku paļāvība uz Kārli XI ir pilnīga. Daudzi dodas pāri jūrai, lai tieši no karaļa izlūgtos dažādu netaisnību novēršanu. Kāds zviedru ierēdnis raksta: ,,Stokholma ir pilna ar Vidzemes zemniekiem."
Uztraukums un naids par „zemnieku karaļa" rīkojumiem Vidzemes vācu muižniekos ir neaprakstāms. Arī tie sūta pārstāvjus uz Stokholmu, lai pretotos karaļa gribai. Sevišķi uzstājīgs un draudīgs ir viņu vadonis Patkuls. Par karaļa apvainošanu viņam 1694. gadā piespriež nāves sodu, taču Patkulam izdodas izbēgt. Nonācis ārzemēs, viņš nepaguris cenšas kūdīt kaimiņvalstis uz karu pret Zviedriju.
Pa to laiku pieaug latviešu labklājība. Arvien vairāk sudraba dālderu krājas zemnieku makos. Daudzi atpērkas no klaušām, un tiem vairs nav jāiet muižas darbos.
Zemnieku dēli kalpo karaļa armijā, un tāpēc latviešu valodā pārtulko zviedru armijas noteikumus un karavīru uzticības zvērastus.
Paļāvība un pašapziņa sāk atkal atgriezties Vidzemes ļaudīs.
Latvieši pieder tām tautām, kas ļoti daudz lasa. Latvijas neatkarības laikā mūsu zemē izdeva tik daudz grāmatu, ka I^atvija tai ziņā ieņēma vienu no pirmajām vietām pasaulē.
Mūsu pirmās tautskolas rodas jau Kārļa XI laikā. 1687. gadā bez tam izdod rīkojumu, ka latviešiem dibināmas arī augstākas skolas, pa vienai katrā draudzē (draudzes skolas).
Vidzemes baznīcas lietu augstākais vadītājs, ģene- rālsuperintendents Jānis Fišers un Alūksnes prāvests Ernests Gliks atver skolu, kur latviešu zemnieku dēlus sagatavo par skolotājiem. Tie vēlāk darbojas dažādās vietās, un tauta tos mēdz dēvēt par Glika skolas puišiem.
Ar J. Fišera un zviedru valdības atbalstu Gliks sāk tulkot bībeli latviešu valodā (1681.—89.). Pilnīgā veidā to iespiež 1694. gadā (pirmais izdevums 1689. g.). Šī ,,grāmata ar krustu" ir viens no lielākiem un svarīgākiem darbiem, kas veikts 17. gadu simtenī. To mēdz saukt arī par „Kārļa XI bībeli", un tā atstāj lielu ietekmi tautā, jo ir nevien dievvārdu, bet arī lasāmā grāmata vispār.
Ap 17. gadu simteņa vidu Kurzemes hercogvalstī bija iznākuši vairāki ievērojami garīgu rakstu krājumi latviešu valodā. Nav šaubu, ka tas atviegloja Glikam tulkošanas darbu.