,.Bet man grāmatu ar krustu
Sirdī liec, lai nepazustu." (Pāvils Rozitis)
Bet jau pirms Glika kāds izcils latviešu tautības mācītājs bija sācis tulkot bībeli mūsu valodā. Tas bija kāda Rīgas latviešu amatnieka dēls, Jānis Reiters. Ap
1656. gadu viņš beidz studijas Gustava II Ādolfa dibinātajā Tērbatas Ūniversitātē. Gadu vēlāk Reiters kļūst mācītājs Vidzemē (Raunā) un gūst neredzētu piekrišanu.
Vācu mācītāji stāv muižnieku pusē un sludina zemniekiem paklausību un padevību pret kungiem. Jānis Reiters turpretī aizstāv savus tautiešus un vēršas pret muižnieku netaisno rīcību. Muižnieki iesauc Reiteru par „latviešu Mozu", tas ir, tautas vadoni, un viņu naids pret to aug augumā. Kāds no viņiem reiz pat uzbrūk tam ar dunci. Vācieši beidzot panāk, ka Reiteru atceļ no amata.
„Latviešu Mozus" dodas trimdā — vispirms uz Poliju-Lietuvu, tad uz Vāciju. Viņš atkal studē, raksta, tulko un starp citu izdod tēvreizi 40 valodās. (Tā par jaunu izdota Kopenhāgenā, 1954. gadā).
Kārļa XI laikā Reiters atgūst savas tiesības un kļūst mācītājs Koknesē. Viņa slava izpaužas tālu, un latvieši pat no Kurzemes brauc viņu klausīties. Reiters arī neatlaidīgi strādā, lai pārtulkotu bībeli latviski. Bet notiek neparedzēta nelaime. 1677. gadā Reiters iebrauc Rīgā tieši tad, kad tur izceļas milzīgs ugunsgrēks. Viņa grāmatas un tulkojumi atrodas Pētera baznīcā, kas krīt ugunij par upuri. Vācieši bez tam viņu ļaunprātīgi apsūdz Rīgas dedzināšanā.
Kaut gan Reiters pierāda, ka tie ir meli, viņu turpina dažādi vajāt. Iemesls tam ir viens — viņš nostājies savas tautas pusē. Ap 1680. gadu tas atkal ir spiests atstāt savu zemi. Turpmākos gadus viņš strādā par mācītāju un ārstu ingru (kāda somiem un igauņiem radniecīga cilts) zemē, netālu no tagadējās Ļeņingra- das. Tur, ap 1695. gadu, šis lielais latviešu cīnītājs un zinātnieks mirst.
No viņa rakstiem tikai nedaudzi ir uzglabājušies. Viņa vārds un darbi ilgu laiku bija pilnīgi noklusēti. Tikai kad latvieši paši sāka pētīt savu vēsturi, atklājās stāsts par šī latviešu mācītāja un ārsta dzīvi un cīņu.
Dot latviešiem pirmo bībeles tulkojumu Reiteram nebija lemts. Bet viņš paliks vienmēr kā piemērs tam, kas prasāms no ikviena izglītota latvieša. Uz Jāni Reiteru var attiecināt vārdus, kas teikti kādā senā ziemeļnieku dziesmā:
„ … Es zinu vienu, Kas nekad nemirst — Spriedums par Mirušu vīru."