„Kur zilais ezers dienvidsaulē dus,
Dzird teiku virus dzelmē apburtus." (J. Medenis)
Austrumlatviešus, seno latgaļu pēcnācējus, zviedru kari ar poļiem un leišiem sašķeļ divi daļās. Viņu ziemeļu novadi nāk Zviedrijas karaļa varā un dabū Vidzemes nosaukumu. Ezeriem bagātie apgabali uz dienvidiem no Aiviekstes arī turpmāk paliek zem Polijas-Lietuvas un tiek dēvēti par poļu Vidzemi jeb Latgali.
Viduslaikos visu Latviju un Igauniju, kā zināms, sauca par Māras zemi. Jaunajos laikos šo apzīmējumu joprojām patur Latgale. Tas tāpēc, ka Latgalē paliek spēkā un nostiprinās katoļu ticība. Pie Dievmātes Svētās Marijas tad arī savās bēdās un lūgšanās griežas latgalieši.
Polijā un Lietuvā muižnieki bija ieguvuši neaprobežotu varu par zemniekiem. Tas pats notiek arī Latgalē. Jau vairākkārt šajā stāstā ir minēts, cik ļoti vācu muižnieki dzinās pēc dažādām priekšrocībām un savu ienākumu vairošanas. Nav jābrīnās, ka tie ātri pieņem poļu muižnieku parašas un katoļticību. Viņi drīz vien aizmirst savu valodu un tautību, un pārpoļojas. Vēlāk tikai viņu uzvārdi atgādina, ka tie kādreiz bijuši vācieši. Tas skaidri rāda, ka šo ļaužu galvenais mērķis nebija nekas vairāk kā grezna un ērta dzīve. Tās dēļ tad arī apmainīja kā tautību, tā ticību.
Pavisam citādi tas ir ar Latgales latviešiem. Kaut gan mākslīgi radīta robeža šķir tos no pārējiem tautas brāļiem, viņi joprojām paliek latvieši. Latgalieši ne vien saglabā savu valodu, bet arī daudz tautas dziesmu, teiku un pasaku. Vēlākos laikos tās tika savāktas un uzrakstītas no tautas mutes.
Latgalieši nepiedzīvo tos uzlabojumus, ko vidzemniekiem deva Kārļa XI valdīšanas laiks. Skolas un grāmatas savā valodā latgalieši iegūst krietni vēlāk. Tāpēc viņu liktenis ir bijis grūtāks nekā pārējiem latviešiem. Tomēr I^atgale var lepoties ar to, ka tur sastādīta pirmā plašākā latviešu vārdnīca. Šo darbu 1683. gadā paveic mācītājs Juris Eļģers, un tanī atrodami daudzi seni un reti latviešu vārdi.
Apbrīnojama ir šīs latviešu cilts lielā izturība un sīkstums. Tie ir viņi, kas gadu simteņiem ilgi sargājuši Latvijas austrumu robežu no svešu tautu uzmākšanās.
Līdz 1772. gadam Latgale klausīja Polijas-Lietuvas karalim.
Latgalieši kļuva uzticīgi Svētās Māras bērni un — palika latvieši.