„Kā svētkos Kurzemē bij uzposts katris nams,
Kad kuģu mastu mels, viss plaši smarlodams
Pēc sveķiem bagāta un veca latvju sila,
No jūrām atgriezās, kur Tabago mirdz zila." (E. Virza)
Pirmo kurzemes hercogu valdīšanas laiks paiet cīņās ar patvarīgajiem muižniekiem un zemes atjaunošanas darbā. Hercogiem vairākkārt jāpie- kāpjas muižnieku priekšā, kuru prasības atbalsta Polijas-Lietuvas karalis, hercogistes virskungs. Karaļa interesēs ir vājināt hercogisti, lai izdevīgā brīdī to pilnīgi sagrābtu savā varā. Tik tālu viņš tomēr netiek, un Gotharda Ketlera mazdēla Jēkaba laikā (1642.— 82.) hercogiste piedzīvo savus slavas laikus. Seno kuršu pēcnācēji atkal kļūst jtīras braucēji. Zem hercoga karoga — melns vēzis sarkanā laukumā — tie nonāk gan Āfrikas krastos, gan šķērso Atlantijas okeānu, sasniedzot Rietumindijas salas.
Jaunībā Jēkabs vairākus gadus pavada ceļojumos. No 1635. līdz 1638. gadam viņš apmeklē Franciju, Holandi un Angliju (Anglijas karalis Jēkabs I Stjuarts ir viņa krusttēvs). Sevišķi Holandē tas daudz ko mācās. Šī nelielā valsts toreiz ir bagātākā un izglītotākā visā Eiropā. Holandiešiem ir lielākā flote pasaulē, īpašumi aizjūras zemēs (kolonijas), un bagātības no visām malām ieplūst šai zemē. Tirdzniecība un rūpniecība ir viņu labklājības pamats, un holandieši mēdz teikt: „Brīvi jātirgojas visur, kaut vai ellē!"
Tomēr viņi nav tikai naudas rausēji. Bagātie tirgotāji devīgi atbalsta māksliniekus un zinātniekus, un to darbi sagādā Holandei pasaules slavu.
Redzētais dziļi ietekmē Jēkabu. Viņš apņemas pārvērst Kurzemi un Zemgali par Holandei līdzīgu valsti.
1642. gadā Jēkabs kļūst Kurzemes hercogs. Viņš ar lielu aizrautību ķeras pie darba un uz panākumiem nav ilgi jāgaida. E. Virza raksta:
„Kopš Jēkabs priekšgalā ir stājies Kurzemei, Pār viņu laipnāki pat saule gaismu lej
Par viņu austrumos nav bagātāks nekas: Pie visām upēm rūc un maļ tam dzirnavas . .."
Visās Kurzemes malās sākas neredzēta rosība. Viena pēc otras paceļas jaunas rūpnīcas, zāģētavas, darvas tecinātavas. Piecpadsmit dzelzs un septiņus vara cepļus uzceļ Jēkaba laikā, tāpat lielāku skaitu stikla, pulvera, papīra un ziepju fabriku, vairākas austuves un ieroču kaltuves.
Kurzemes ostās, sevišķi Ventspilī, nepārtraukti strādā kuģu būvētavas. Jēkabam nepietiek ar purvu rūdu, kas atrodama Kurzemē, un viņš nomā dzelzs un vara raktuves Norvēģijā.
Gan cittautu speciālisti, gan latviešu amata meistari strādā hercoga uzņēmumos, bet saražotās preces un labību kuģi steidz izvest uz ārzemju tirgiem.
,,Dimd darbnīcas un kaļ ik dienas zobenus, Lej strupos miezerus, kam rīklēs valsts miers dus. Viss vēlīgs hercogam un viņa tāliem plāniem, Un kuģi vareni ar nodarvotiem sāniem To stipro ozolu, kas nāk no Rundāles, lr kviešus zeltainus, ir dārgus audus nes, Visnotaļ appūsti ar viļņu putām sāļām — Linburām trokšņojot uz rietu zemēm tālām."
(E. Virza)
Jēkabs slēdz tirdzniecības līgumus ar Franciju, Portugāli, Spāniju un Angliju. Viņš ir tik bagāts, ka var aizdot naudu, kuģus, lielgabalus un dažādus kara materiālus Anglijas karaļiem Kārlim I un Kārlim II Stjuartiem. Šī valdnieku dzimta zaudēja Anglijas troni, un viņu parādi Kurzemei nav dzēsti vēl šodien.
Lai gan daļu no saviem kuģiem Jēkabs pārdod Francijai un Anglijai, tomēr pašai Kurzemei tai laikā ir lielāka flote nekā Francijai. Ventspilī vien uzbūvē vairāk kā 120 kuģu. Trešā daļa no tiem ir kara kuģi.
Jau 1640. gadā Jēkabs no kāda angļu grāfa bija nopircis auglīgo Tobāgo salu pie Dienvidamerikas krastiem. Tur ražo cukuru, tabaku, kafiju, risu, vaniļu, kokvilnu, dažādus augļus, garšvielas un krāsvielas.
1651. gadā hercogs no kāda Rietumāfrikas nēģeru valdnieka iegūst Andreja salu Gambijas upes lejas galā. Tur uzceļ cietoksni — „Jēkaba fortu" un uzsāk tirdzniecību. No šīs kolonijas iegūst ziloņkaulu, pērles, dārgus kokus, kafiju u. c.
Jelgava kļūst par galveno centru un noliktavu siltzemju precēm visai Austrumeiropai.
Nāk klāt arvien jauni nodomi. Jēkabs plāno rakt kanālus, kas savienotu Jelgavu ar Daugavu un jūru, lai vēl vairāk veicinātu savas galvaspilsētas tirdzniecību.
Uz Kurzemes kolonijām, Tobāgo un Gambiju, sūta kolonistus, un tā arī latvieši dabū iepazīties ar tropiskām zemēm. Piemēram, 1654. gadā karakuģis „Kur- zemes hercogiene" noved uz Tobāgo 80 kolonistu ģimenes. Tur, tāpat kā Andreja salā, uzceļ „Jēkaba fortu". Tobāgo un apkārtējās salās vēl tagad sastopami ļaudis ar uzvārdu ..Kurzemnieks" (Kurland). Šie notikumi devuši ierosinājumu J. Grīna romānam „Tobāgo".
Hercoga plāni sniedzās vēl tālāk. Viņš griežas pie pāvesta ar priekšlikumu iekarot un kristīt jaunas tropiskas zemes. Šim pasākumam Jēkabs sola 40 karakuģus un 24.000 vīrus.
Bet hercogvalsts neredzētais uzplaukums rada skaudību gan kaimiņvalstīs, gan Rietumeiropā.