„Tavs vārds ne mūžam neņems rūsu,
Kas citus segs,
Tu mūsu zemē esi mūsu,
Jacobus rex."
(Elza Stērste)
K urzemes hercogs ir reizē arī Kurzemes lielākais muižnieks, jo viņam pieder trešā daļa no apstrādātās zemes. Tāpēc ļoti daudzu zemnieku stāvoklis atkarājas tieši no hercoga.
Jēkaba dažādie pasākumi prasa no latviešu zemniekiem daudz darba un pūļu. Tāpat viņš nav mēģinājis atcelt dzimtbūšanu. Totiesu hercogs izdod sīki izstrādātus noteikumus par savu zemnieku pienākumiem un viņu tiesībām uz mantu un īpašumu. Viņš arī stingri raugās, lai muižu pārvaldnieki tos pildītu un nerīkotos patvarīgi.
Daudziem zemnieku dēliem paveras jauni ceļi un iespējas. Tie kļūst amata meistari hercoga kuģu būvētavās, kaltuvēs un darbnīcās, jūras braucēji un kolonisti Kurzemes aizjūras īpašumos un karavīri Jēkaba karaspēka vienībās.
Tāpēc, lai gan hercoga prasības no saviem pavalstniekiem ir lielas, viņš tomēr tiek cienīts. Tas pierādās turpmākajos notikumos.
Jēkabs ar visu sirdi aizraujas ar valsts labklājības
celšanu, ar tirdzniecību, kuģniecību un kolonijām. Valsts drošību viņš cer nosargāt galvenā kārtā ar starptautisku līgumu palīdzību. Hercogs grib atturēties no iejaukšanās citu valstu strīdos un karos, un slēdz tā sauktos neitrālitātes līgumus ar Zviedriju, Angliju un Krieviju. Armijas izveidošanu viņš lielā mērā atstāj novārtā. Bet Jēkabs pārvērtē līgumu spēku un nozīmi.
Zīmīgi ir zviedru valdnieka Kārļa X skaudīgie vārdi : „Jēkabs ir par bagātu un varenu, lai būtu tikai hercogs, bet par nabagu un mazu, lai kļūtu karalis."
1655. gadā poļu karaļa ietiepības dēļ izjūk visi Kārļa X mēģinājumi noslēgt Zviedrijas un Polijas-Lietuvas savienību pret Krieviju, lai gan krievi šai laikā iebrukuši poļu un leišu zemēs. Tad, baidīdamies, ka krievi var gūt lielu ietekmi Polijā-Lietuvā, Kārlis X ar saviem pulkiem savukārt pāriet poļu robežu.
Kurzemes stāvoklis kļūst bīstams, jo tā ir savienībā ar Poliju-Lietuvu. Tagad gan nolemj sastādīt 50 rotas no latviešu zemniekiem, bet ir jau daudz kas nokavēts.
1658. gadā zviedru karaspēks, laužot neitrālitātes līgumu, ieņem un izlaupa Jelgavu, un aizved hercogu gūstā. Līdzīgi klājas arī citām Kurzemes pilsētām. Tomēr latviešu zemnieku bruņotie spēki turpina cīņu pret iebrucējiem. Zviedri mēģina tos pierunāt atkrist no hercoga, bet veltīgi.
1660. gadā Polija-Lietuva un Zviedrija slēdz mieru. Zviedrija iegūst galīgā īpašumā Vidzemi un Polijas- Lietuvas karalis atsakās no tiesībām uz Zviedrijas troni (skat. 45. nod.). Hercogu Jēkabu atbrīvo, un viņš var atgriezties savā valstī. Viņu svinīgi sagaidīt uz Rīgu dodas ap 2000 latviešu zemnieku. Tas notiek brīvprātīgi un rāda, kā uz hercogu skatās viņa pavalstnieki.
Bet karš ir sagrāvis hercoga paveikto darbu. Zviedri un franči ir sagrābuši lielu daļu no Kurzemes flotes,
holandieši un angļi ieņēmuši tās kolonijas. 1664. gadā Jēkabs gan atgūst Tobāgo, bet cīņas par šo salu nerimstas, un beigās tā nonāk angļu rokās. Tomēr hercogvalsts līdz pat 1795. gadam turpina cīnīties par šo aizjūras īpašumu.
Karš un postījumi nav Jēkabu salauzuši. Atgriezies Kurzemē, viņš ar sparu sāk atjaunot savu valsti. Tā paiet viņa mūža pēdējie gadi, un 1682. gadā Kurzemes slavenākais hercogs mirst. — Viņa piemiņu nav izdzēsuši gadu simteņi, un vairāki dzejnieki ir apdziedājuši hercoga Jēkaba laikmetu, kad Kurzemes karogs plīvoja pasaules jūrās. Nav brīnums, ka viņu dažkārt apzīmē ar vārdu ,,rex", tas ir ,,karalis", jo „hercogam viņš bija par varenu".