,Bet stāv kā paraugi, kam latīniskais raugs,
Tie Gliks un Mancelis, katrs gudras prozas draugs,
Un cēlais Fīrekers, kam dzejas dvesma salda,
Kas pantu valda tā, kā jājējs zirgu valda." (E. Virza)
Hercogs Jēkabs dzīvo un valda apmēram vienā laikā ar Francijas varenāko karali, Ludviķi XIV. Šī valdnieka laikmetu franči sauc par savas rakstniecības un mākslas „zelta laikmetu".
Nākošie Kurzemes valdnieki nespēj mēroties ar Jēkabu, un pamazām iesākas hercogvalsts slavas riets. Bet līdz 1795. gadam Kurzeme un Zemgale saglabā savu patstāvību.
Jēkabam valdot, Kurzemē tiek likti pamati latviešu rakstu valodai, un tur rodas pirmā augstvērtīgā latviešu mākslas dzeja.
Šai stāstā jau minēts, ka Glikam, tulkojot bībeli, bija iespējams izlietot labus latviešu rakstu paraugus no Kurzemes. Tas zīmējas galvenā kārtā uz divu ļoti ievērojamu un apdāvinātu vīru darbiem. Juris Mancelis un Kristaps Fīrekers ir viņu vārdi.
Mancelis ir augsti mācīts vīrs, teoloģijas profesors un kādu laiku Tērbatas Ūniversitātes rektors. Bet viņa sirds pieder Zemgalei, kur viņš 1654. gadā mirst, kā hercoga Jēkaba galma mācītājs.
Jau Jēkaba tēvabrāļa, hercoga Frīdricha, laikā parādās vairāki Manceļa darbi latviešu valodā. Jura Man- ceļa galvenais darbs tomēr ir lielā sprediķu grāmata, kas iznāk īsi pirms viņa nāves. Tā ir sarakstīta sulīgā un gleznainā latviešu valodā, ko Mancelis noklausījies, dzīvodams tautas vidū. Šo grāmatu nevien tais laikos daudz lasa, bet tā ietekmējusi arī vairākus modernus rakstniekus, piemēram, E. Virzu un A. Grīnu. Nav jābrīnās, ka Manceļa sprediķu izlasi par jaunu izdeva pēc 300 gadiem (Kopenhāgenā, 1954. g.).
Saviem vācu amata brāļiem Mancelis vairākkārt pārmet, ka tie neprot pietiekami labi latviski, un tādēļ latvieši par tiem tikai zobojoties: „Kas zina, ko tas Vāczemes kaķis saka!" — Viņš liek nevien pamatus latviešu rakstu valodai, bet arī pats jūtas kā zemgalis. Tāpēc tas arī parakstās: Georgius Mancelius, Semgall.
Manceļa jaunākais laika biedrs Fīrekers (miris ap 1685. g.) ir dzejnieks no Dieva žēlastības. Lasot viņa darbus, grūti ticēt, ka tie rakstīti gandrīz 300 gadus atpakaļ. Fīrekers jau toreiz ir pilnīgi iekļāvies latviešos, precējies ar latvieti. Vajadzēja paiet turpat 200 gadiem, līdz radās dzejnieki, kas ar viņu varēja mēro-
ties. Kā garīgu dziesmu sacerētājs Fīrekers īstenībā nekad nav pārspēts.
Dīvainā kārtā mums maz kas zināms par šī lielā dziesminieka dzīvi. Var nojaust, ka viņa darbs ticis kavēts un viņš pats zināmā mērā vajāts. Ar tā izcelsmi, dzīvi un darbu vēl joprojām saistās kāds noslēpums.
17. un 18. gadu simtenī darbojas arī vairāki latviešu tautības mācītāji. Mancelis par to liecina: „Dažu labu arāja dēlu Dievs par mācītāju un baznīcas kungu ir cēlis."
Līdzīgi kā J. Reiters Vidzemē cīnās pret muižniekiem, tā Kurzemē to dara latviešu mācītājs Vilis Štei- neks (1681.—1735.). Viņš ir studējis Vācijā un strādā par mācītāju Tukumā. Starp citu viņš veltī kādu dzejoli hercogam Ferdinandam, aprakstot muižnieku varmācības. Šteineks dzejolī pareģo, ka nāks diena, kad atriebības dieviete sašķels dižciltīgā „odžu dzimuma" galvu. Par šo pārdrošo valodu viņam uz mēnesi atņem mācītāja tiesības. Tomēr muižniekiem neizdodas to no Kurzemes padzīt.