Nodevēj, nodevēj,
Kāda tava alga bija?
Kausēts zelts, dzelzu katlis,
Iekšā tava dvēsle mirka." (J. Rainis)
17 . gadu simteņa beigās Vidzemes latviešiem ir pienākušas labākas dienas. Tas notiek, valdot ,.zemnieku karalim" Kārlim XI. Viņš nodibina zviedru vārdam tik labu slavu, ka tā pastāv līdz visjaunākajiem laikiem.
Vilis Šteineks nobeidz mūžu kā savas draudzes gans un vina pareģojumam ir lemts vēlāk piepildīties.
1697. gadā pienāk drūma vēsts: karalis ir miris. Nāve aizsauc Kārli XI pašos spēka un darba gados, bet tronī kāpj viņa 15 gadus vecais dēls — Kārlis XII. Par valdnieku ir kļuvis zēns, kas laiku galvenā kārtā pavada jāšanā un medībās. Neviens vēl nenojauž, ka šis zēns drīz vien kļūs kluss un mazrunīgs vīrs, kas visu mūžu pavadīs karā un liks runāt par sevi visai pasaulei.
Zviedrijas ienaidnieki un Vidzemes nepiepildāmie muižnieki atkal paceļ galvas. No nāves soda izbēgušais Vidzemes muižnieku vadonis Patkuls ārzemēs nepiekusis turpina savu valsts nodevēja darbu. Lai atjaunotu vācu muižnieku varu, visi līdzekļi viņam ir labi diezgan.
Patkula pūlēm ir panākumi. Ārkārtīgā slepenībā izveidojas plaša savienība zviedru lielvalsts sagraušanai. Tanī piedalās Polijas-Lietuvas un Saksijas karalis Augusts II, pusmežonīgās Maskavijas cars Pēteris un dāņu karalis Fredriks IV. — Tā ir dīvaina sabiedrība, ko Patkuls savācis un apvienojis pret Zviedriju. Augusts II, kas dabūjis pavārdu „Stiprais", pazīstams kā nepārspēts dzīrotājs un spēka vīrs, kuj-š ar rokām var izliekt pakavu taisnu.
Dzīrošanā ar viņu teicami sacenšas nemierīgais un nesavaldīgais cars Pēteris, vēlāk saukts „Lielais". Maskavijas valdnieks slimo ar kādu nervu kaiti, seja viņam bieži raustās, un dažkārt tam uznāk pēkšņu dusmu lēkmes. Bet viņš ir darbīgākais un enerģiskākais no savienības dalībniekiem. Pēteris ir redzējis Rietumeiropu un ievērojis lielo atšķirību starp savu barbarisko zemi un pārējām valstīm. Viņš dziļi nicina stulbos un nopinkājušos krievu augstmaņus un varas līdzekļiem grib modernizēt savu valsti.
Tomēr krievu bajāri paliek tādi kā bijuši, kaut arī pēc cara pavēles tiem nogrieztas bārdas un uzvilkti mugurā modernāki svārki. Cara salīgtie ārzemju meistari gan palīdz kalt ieročus un būvēt kuģus, bet eiropiešu domas un gars paliek maskaviešiem tikpat tāls un svešs kā agrāk. Arī Pēteris pats valda un rīkojas ar tiem pašiem necilvēcīgajiem paņēmieniem, kādi šai valstī vienmēr bijuši parasti.
1699. gadā Patkuls slepus ierodas Rīgā, lai apspriestos ar citiem muižniekiem par pāriešanu Augusta Stiprā pusē. Drīz pēc tam Patkuls ir Varšavā un vienojas ar Augustu par noteikumiem — muižniekiem apsola visu varu Vidzemē, kā uz laukiem, tā pilsētās. Nodevība ir pilnīga.
1700. gada sākumā Augusta sakšu pulki bez kara pieteikšanas uzbrūk Rīgai. Tomēr vairāk kā 70 gadus vecais zviedru karaļa vietnieks, ģenerālgubernātors Ēriks Dālbergs, ir modrīgs un notur pilsētu. Dālberga vadībā cīnās arī lielāks skaits latviešu.
Ar to sākas 21 gadu ilgais „lielais ziemeļu karš". Kara organizētājs Patkuls pagūst vēl vairākus gadus darboties ienaidnieku labā, līdz tas krīt zviedru karaļa rokās. Kā valsts nodevēju viņu sarausta uz rata 1707. gadā. Šis bargais sods tomēr nespēj gandarīt lielo postu, kas tagad iet pāri nesen atspirgušajām latviešu un igauņu zemēm.
Kārļa XI un Kārļa XII notikumiem bagāto laikmetu Vidzemē trīs romānos attēlojis A. Grīns — „Pelēkais jātnieks", „Sarkanais jātnieks" un ,,Melnais jātnieks". Nostāsti un atmiņas tautā par lielo ziemeļu karu un mēri likti pamatā Kārļa Ābeles „Ziemeļu kara balādēm". Tur dzejniekam lieliski izdevies parādīt šo drūmo un liktenīgo laiku.
1700. gadā, kad sākas lielais ziemeļu karš, Kārlim XII ir tikai 18 gadu. Bet no tēva viņš mantojis labi pārvaldītu valsti, stipru armiju un floti. Vēl dzīvi ir vairāki vecie, daudz piedzīvojušie virsnieki un ģenerāli. Viens no tiem, ģenerālis Rēnšelds (vēlāk feldmāršals), ir jaunā karaļa skolotājs un galvenais padomdevējs kara lietās.
Ne brīdi nevilcinādamies, Kārlis XII pāriet pretuzbrukumā. Pirms dāņi pagūst apdraudēt Zviedriju, tie ir jau satriekti un spiesti slēgt mieru.
Vēlā rudenī zviedru valdnieks dodas pāri vētrainajai Baltijas jūrai un ar kādiem 10.000 vīriem izkāpj Igaunijā. Viņš steidzas uz Narvu, ko ar lieliem spēkiem aplencis cars Pēteris.
Latviešu zemnieks Stepiņš Krauklis kļūst ceļa vadonis karaļa armijai. Pa slepenām tekām viņš noved Kārli XII krievu aizmugurē. Vētrā un sniegputenī karaļa pulki iet pārdrošā triecienā. Pēc īsas un nežēlīgas kaujas milzīgā maskaviešu armija noliek ieročus. Gūstekņu ir tik daudz, ka pietrūkst apsargātāju. Tāpēc tikai virsniekus patur gūstā. Jaunais valdnieks, kas pats visu laiku kāvies līdzi, ir tik noguris, ka aizmieg sava skolotāja Rēnšelda rokās.
Ziņa par šo uzvaru pāršalc visai Eiropai. Stepiņa Kraukļa nopelni Narvas kaujā ir cildināti ar sevišķu rakstu, kurā redzams arī viņa attēls.