„Bet viņi (aisti, t. i. balti) pētī arī jūru, un vienīgie no visiem salasa seklās vietās un jūras krastā dzintaru …" (Romiešu vēsturnieks Tacits)
simteņi nāca un gāja. Arvien vairāk līdumu bija radies mežu vidū. Jaunie atnācēji cirta un dedzināja un ar saviem akmens kapļiem uzplēsa nekad vēl neskarto zemi.
Zvēri nemierīgi ostīja dūmus, kas cēlās no šiem izcirtumiem, un atkāpās dziļāk mežu biezokņos. Bet vakaros parasti apklusa kņada un troksnis ļaužu mītnēs. Tad ziņkārīgākie, kā lapsa un lācis, izlīda mežmalā, ošņāja un pētīja, un dažreiz sacēla kājās suņus, kas sargāja līdumnieku mantu un lopus.
Taču mežu un purvu vēl bija daudz. To vidū cilvēku iekoptie lauki bija tikai kā mazas saliņas. Zvēriem vēl piederēja zemes lielākā daļa.
Grūti bija ceļot tanīs laikos, kad nebija ne ceļu caur biezajiem mežiem, ne tiltu pār upēm un gravām. Bezgala lēni un tikai gadījuma dēļ atklīda ziņas par citām zemēm un tautām, par jauniem notikumiem un atklājumiem.
Vieglāk bija tikt uz priekšu pa upēm, nekā lauzties caur mežiem un purviem. Gadījās, ka enerģiski ļaudis ari toreiz uzņēmās tik lielu risku kā ceļošanu.
Tie bija seno laiku tirgotāji, kas devās bīstamos ceļojumos, lai iegūtu mantas, kādu nebija pašu zemē.