.Pie ziemas debesīm kā asiņaina slota
Deg naktī komēta, un logos spīdums baigs
Liek celties cilvēkiem, kam bailēs tumsis vaigs:
Dievs, miera svētība bij īsu laiku dota!" (J. Medenis)
Nākošā gada (1701.) vasarā Kārļa XII armija dodas atbrīvot sakšu aplenkto Rīgu. Ienaidnieks apme-
ties Daugavas kreisajā krastā un salās. Jūlija sākumā zviedru spēki pārceļas pār upi un Spilves pļavās galīgi sakauj Augusta Stiprā pulkus.
Karaspēka pārcelšanu pār Daugavu veic Rīgas latviešu zvejnieku un laivinieku amata brālība sava priekšnieka J. Nariņa vadībā. To izdara ātri un veikli, pie tam dūmu aizsegā. Pēc kaujas Nāriņām un viņa vadītajiem latviešu laiviniekiem Kārlis XII pasniedz pateicības rakstu. Tā noraksts glabājas Rīgas pilsētas vēsturiskajā archīvā.
Abu minēto uzvaru izcīnīšanu tātad vairāk vai mazāk ir veicinājuši latvieši. Arī citādā veidā Vidzemes latvieši parāda savu uzticību Kārļa XI pēcnācējam. Vairāki saimnieki aizdod karalim lielākas naudas summas kara vešanai (600—900 sudraba dālderu katrs).
Pavalstnieku nostāja ir nepārprotama. Vācu muižnieku vairums atklāti vai slepeni stāv ienaidnieka pusē, latviešu zemnieki atbalsta karali.
1701./1702. gada ziemu Kārlis XII pavada Kurzemē un pieņem mūsu zemei liktenīgu lēmumu. Viņš nolemj vispirms doties pret Augustu Stipro un panākt tā atcelšanu no Polijas-Lietuvas troņa. Tikai pēc tam Kārlis XII galīgi norēķināsies ar Maskaviju.
Vidzemē atstāj ļoti mazus spēkus, kurus papildina ar 6 latviešu zemes sargu bataljoniem (ap 1800 vīru). Karā iesauktajiem zemniekiem apsola pilnīgu atbrīvošanu no dzimtbūšanas. Bet bataljoni ir steigā apmācīti un slikti apruņoti. Tie var cīnīties vienīgi pret mazākām ienaidnieka nodaļām.
Karš pret Augustu Stipro Polijā-Lietuvā ilgst līdz 1706. gadam un beidzas ar Kārļa XII uzvaru. Pa to laiku cars Pēteris netraucēts var uzbrukt Baltijas jūras piekrastei, kas atstāta bez stiprākas aizsardzības.