„Sen jau klusi ir ceļi.
Arklu necilā arājs.
Kādreiz garām iet pulki,
kaut kur dodamies karot,
Kādreiz pamalē tālā
sarkans ugunsgrēks spīgo,
Kādreiz atmaldās runas:
mieru derēšot Rīgā." (K. Abeie)
1705. gadā cara karavadonis Šeremet- jevs raksta savam pavēlniekam :
„Man Tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē nav vairs ko postīt. No Pliskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss ir iznīcināts, visas pilis ir sagrautas. Nekas nav atlicies, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa muižai pie jūras."
Izmantojot Kārļa XII ilgos karus ar Augustu Stipro, krievu un mongoļu pulki cenšas pārvērst Vidzemi un Igauniju tuksnesī. Cars necer šīs zemes iekarot un baidās, ka no turienes zviedru karalis var sākt triecienu pret viņu pašu. Vairākus gadus no vietas Maskavas slepkavotāju, laupītāju un dedzinātāju komandas trako Baltijas jūras krastos. Kelcha chrgnika stāsta:
„Viņi nodarīja iedzīvotājiem visādas varmācības un nogalināja vīrus, sievas un bērnus bez izšķirības, vai arī aizveda gūstā .. . Daudz simtu mazu bērnu kā zosu- lēnus sakrāva ratos un aizveda uz Tatāriju."
Uz Krieviju no Alūksnes aizved arī bībeles tulkotāju Ernestu Gliku un viņa audžu meitu Katrīnu'. Šī meitene, par kuru daži domā, ka tā bijusi latviete, piedzīvo dažādas dēkas. Beigās tā kļūst cara Pētera sieva un pēc viņa nāves — ķeizariene Katrīna I.
Iekarotajos ingru zemes novados pie Somijas jūras līča Pēteris 1703. gadā dibina jaunu pilsētu. Šajā purvainajā apgabalā, pēc cara pavēles rokot, cērtot un ceļot,
iet nāvē tūkstošiem ļaužu. Tā, burtiski uz cilvēku kauliem, uzceļ Pēterpili. Tai laikā tiek lielā mērā izkauta un iznīcināta ingru tauta — viens no daudzajiem noziegumiem Maskavijas vēsturē.
Arī Vidzeme atrodas nāves ēnā. Šī novada ļaudis tomēr ir sīksta cilts. Notiek tas pats, kas Livonijas kara laikā — mežos un purvos tie glābjas no vajātājiem un spītē nāvei un iznīcībai.
Mācītājs, maģistrs Svante Dīcs, slapstīdamies mežos un mitinādamies zem egles saknēm, saraksta pat vairākas garīgas dziesmas. Kā toreiz izskatījās mūsu zemē, liecina kāds Dīca pants:
„Kur daža branga ēka, Kur daža skaista pils, Tur tagad zaķi lēkā, Tur atmata un sils."
Palīdzība no karaļa nenāk, un latviešu zemniekiem jāpaļaujas vienīgi uz savu atjautību un spēku. Kur tas iespējams, tie pulcējas kopā uz savu roku un no mežiem un paslēptuvēm uzbrūk cara Pētera sirotāju pulkiem. Šo partizānu dēkas dzejā spraigi attēlojis K. Ābele (balāde „Pēdējais pļāvums"):
„Bet tad pēkšņi no širām svešie nepārnāk mājās:
Viņus velēnu smagums blīvi apsedzot klājis.
Sargot savējo sētu, zemnieks uzņēmis karu,
Stiprais kalēju Mārtiņš visus pulcina barā.
Izkapts, galiski sieta, stingrā arāja rokās
Galvas nopļauj kā dadžus, šalcot varenos lokos.
Lādas pulkvedis žņaudzot smagā zobena spalu: — Man ar kalēju plūkties! Nu mans gods ir
pagalam! —
— Es to vadīšu šurpu, sietu mezglotām cilpām — Dēls teic pulkvedim sparīgs: — tad var zemnieki
svilpot.
Kalējs, sātana šūpots, augstu karāsies zarā! — Dēls ir pulkvedim līdzi nācis Ziemeļu karā.. Pa to laiku Kārlis XII ar uzvaru ir nobeidzis karagājienu pret Augustu Stipro. Zviedrijas valdnieks atrodas slavas kalngalos. Ārzemju sūtņi sacenšas, lai iegūtu viņa labvēlību un palīdzību ,.Spānijas mantojuma karā", kas plosās Rietumeiropā.
Bet kluss un mazrunīgs viņš tagad pagriež savu armiju tālam pārgājienam pret austrumiem.