„Bet nakti šāvieni skan silam kaucot aukā, Tos ceļā aizvadot, no kura nepārnāk." (J. Mcdcnis) 58
1708. gadā kāds zviedru students Sak- sijā noskatās, kā Kārļa XII 40.000 vīru lielā armija sāk maršēt uz austrumiem. Viņš raksta uz mājām:
„Cilvēka acīm liekas, ka šie drosmīgie, stiprie, labi bruņotie un apmācītie vīri nav uzvarami. Lai Dievs dod laimi! Notiek, kas notikdams!"
Karalis tagad liek visu uz vienas kārts — viņš grib panākt izšķirīgu kauiu ar caru Pēteri. Bet Maskavas valdnieks no tās izvairās, noposta pats savu zemi un atvelkas dziļāk savā midzenī.
Nāk neredzēti barga ziema visā Eiropā. Nosaluši putni krīt no koku zariem, tūkstošiem zviedru karavīru iet bojā salā un slimībās. Tam visam pievienojas vairākas citas kļūmes — ar sabiedrotajiem ukraiņiem un palīgspēkiem no Kurzemes.
1709. gadā zviedri tomēr iet triecienā pret divreiz lielāku cara Pētera armiju pie Poltavas cietokšņa Ukrainā. Kara laime šoreiz atstāj zviedru karali. Viņu pašu ievaino jau pirms kaujas. Uzbrukums nokavējas, un neizdodas krievus pārsteigt. Aiz pārpratuma ļauj izglābties sakautajai krievu kavalerijai, kas izšķirīgā brīdī atkal atgriežas kaujas laukā. Pēc smagiem zaudējumiem zviedri atkāpjas.
Ievainotais karalis patveras Turcijā. Tad nāk katastrofa. Zaudējuši paļāvību saviem spēkiem, ap 14.000 zviedru bez šāviena padodas krievu vieglajai kavalerijai.
Nožēlojamu lomu šajā rietumu cīņā pret austrumiem spēlē vairākas Eiropas valstis (Prūsija, Hanovera). Tās tagad nostājas krievu pusē, lai iegūtu daļu no zviedru īpašumiem Vācijā. Kārlis XII gan arī tad neatsakās no cīņas, bet nespēj vairs iznākumu grozīt. Viņš pats krīt kaujas laukā deviņus gadus vēlāk (Norvēģijā, 1718. g.).
Vidzemē pēc maskaviešu postījumiem 1709. gadā izceļas briesmīgs bads. Tam seko mēris, kas ievazāts no austrumiem. Domā, ka mērī gājuši bojā turpat 3/5 no Vidzemes iedzīvotājiem. Tāpēc kāds tā laika mācītājs (B. Bīnemanis) raksta:
„Šī sērga mēdz kā avis kaut, Kā zivis saņemt lomā, Un dažu labu bedrē raut, Pirms tas uz nāvi domā."
Baigās atmiņas par šiem laikiem saglabājas teikās un nostāstos; Tur mēris bieži attēlots kā melns jātnieks, kas auļo pār zemi, nāvi sēdams. Dažkārt viņš parādās
cilvēku vidū kā melni tērpts, svešāds un smalks kungs, kura pēdās tūlīt seko sērga. — K. Ābeles balādē „Viens vairāk" šis „svešais, smalkais kungs" atbild ziņkārīgajam Matīšu krodzniekam: „ … Ko tu, nejēga, jautā! Vai es tirgotājs esmu, vai es līgumu slēdzējs? Kam es ieskatos vaigā, ko tam līgumi līdzēs, Ko tam zīmogi līdzēs, vaskā sarkanā spiesti! — Strauji piedūries galdam, atkal iedziedas piesis.. ." Pēc Poltavas uzvaras Pēteris aplenc Rīgu. Pilsētā izceļas mēris, cilvēki mirst uz ielām, un nav, kas mirušos spēj aprakt.
1710. gadā bada un sērgu izmocītā Rīga padodas Maskavas caram. Vidzeme ir Pētera rokās. Galīgi to apstiprina zviedru un krievu miera līgums 1721. gadā. Tad arī Pēteris sāk saukties par Krievijas („Rosijas") ķeizaru.