,,Ar balodi vēsti sūtu
Tālajai māsiņai:
Sīvi kungi, vergu dzīve,
Nespēj bēri kumeliņi." (Tautas dz.)
Lai gan jau 1710. gadā Vidzeme un Rīga ir krievu cara varā, viņš nav drošs, ka varēs šos ieguvumus paturēt. Vēl nesen Maskavas valdnieks ir
Latviešu zemnieki ir zaudējuši cīņu. Zeme ir tukša un izpostīta, bet Patkula nodevības mērķis ir sasniegts — muižnieku iedragātā vara Vidzemē tiek atjaunota.
Vidzemi apsolījis savam draugam Augustam Stiprajam. Tāpēc krievi cenšas dabūt savā pusē vācu muižniekus. Tie, kā parasts, ir gatavi padoties tam, kas sola vairāk. Viņi izmanto izdevību un panāk gluži neticamas lietas.
Muižnieki atgūst nevien zviedru laikā pazaudēto, bet iegūst tiesības, kādas tiem nekad vēl nav bijušas. Arī bēdīgi slavenā Sigismunda Augusta privilēģija (,,dokuments, ko neviens nav redzējis") tagad tiešām tiek apstiprināta. Muižniekiem izdala arī gandrīz visas „kroņa muižas", kas ar laiku kļūst viņu īpašums (1783. g.). Viņiem atļauj pēc patikas pērt un sodīt zemniekus (1713. g.), un, ja zemnieks bēg — nogriezt tam ausis vai degunu un iededzināt zīmi pierē (1719. g.).
Karā, badā un mērī latvieši Vidzemē ir cietuši briesmīgus zaudējumus, un tautas pretestība ir vājināta. Zviedru karalis ir sakauts, zeme ir pilna ar krievu karaspēku, un muižnieki var līgsmot. Cik vareni tie jūtas, liecina kāds apbrīnojami bezkaunīgs un melīgs raksts. 1739. gadā muižnieku pārstāvis (landrāts) Rozens paskaidro krievu valdībai:
„Dzimtkungu (muižnieku) vara par zemniekiem ir spēkā jau no šīs zemes iekarošanas. .. Zemniekiem ar to tika atņemta jebkāda brīvība un viņus piesaistīja pie zemes … kā zemes vergus jeb dzimtcilvēkus. Sniegt kādus sevišķus pierādījumus ir lieki…"
Pašā Krievijā zemnieki ir vergu stāvoklī, un land- rātam Rozenam neviens arī nekādus pierādījumus neprasa. Bet ja tas tomēr būtu noticis? — Tad izrādītos, ka Rozena raksts dibināts uz tīriem meliem un nepatiesībām. 13. gadu simteņa miera līgumi rādītu pavisam ko citu — ka latvieši patur nevien brīvību un īpašumu, bet arī apbruņojumu, un vēl gadu simteņiem ilgi piedalās karagājienos un zemes aizsardzībā.
Tieši 18. gadu simtenis, nevis agrākie laiki, ir visdrūmākais laikmets Vidzemē. Kara izpostītajā zemē viss atjaunošanas darbs un visas nodevas gulstas vienīgi uz latviešu zemnieku pleciem. Ar zemnieku un viņa mantu muižnieks rīkojas kā ar savu īpašumu un kā tam ienāk prātā. Mācītājs Hupelis 18. gadu simtenī raksta: „Šeit cilvēki ir lētāki kā nēģeri Amerikā."
Tomēr muižniekiem nepietiek ar to, ka tie bez jēgas izdzen ļaudis muižas darbos, izspiež pārmērīgas nodevas un uzliek nežēlīgus sodus. Viņi atrod vēl kādu citu līdzekli zemnieku izsūkšanai. Tie atklāj, ka var nopelnīt daudzkārt vairāk, ja labību pārvērš degvīnā.
Vidzemē tagad sākas īsti degvīna plūdi, un muižnieki kļūst šī novada lielākie krodznieki. Daļu saražotā degvīna sūta uz pilsētām, bet lielu daudzumu „izkro- ģē" uz laukiem neskaitāmos muižu krogos. Tur nodzītie un izmocītie ļaudis var „noslīcināt savas bēdas" un nodzert pēdējo, kas tiem atlicies. Tā kā degvīnu dedzina no labības, tas dabū tautas mutē raksturīgo nosaukumu — „šķidrā maize".
Posts veicina dzeršanu, bet tautas apdzirdīšana dod peļņu muižniekiem. 18. gadu simteņa vidū Vidzemē saskaita 933 krogus, bet tikai 29 skolas. Tik tālu ir nonākusi šī zeme, ko pārvalda krievu ģenerālgubernātors un vācu muižnieki.
Tauta tomēr ir par izturīgu un spēcīgu, lai nogrimtu šajā purvā. Attapušies no kara un mēra briesmām, ļaudis sāk atkal meklēt kādu izeju.
,J5s zinu, cik tam debess dārga, Kam pasaulē viss svētums ņemts: Kam sirds ir sagrauzta un vārga, Tā acīm tālu redzēt lemts." (j. Poruks)
Ap 1740. gadu vairākos Vidzemes apgabalos notiek savādas lietas. Muižu krogi kļūst arvienu tukšāki, bet ļaudis saticīgi, laipnāki un priecīgāki. Daudzās vietās zemnieki kopīgiem spēkiem ceļ „saiešanas namus", kur tie svētdienās pulcējas uz dievvārdiem. Tos vada nevis mācītāji, bet „sacītāji" jeb „tētiņi" no pašu vidus.
Īstenībā pirmo reizi latvieši ar sajūsmu piedalās dievkalpojumā. Pirmo reizi viņi tur sajūt prieku, apmierinājumu un cerību. Viens otru tie dēvē par brāļiem un māsām, cenšas būt izpalīdzīgi un draudzīgi. Pat veci cilvēki ar lielu centību mācās pazīt burtus, lai varētu lasīt dziesmu grāmatu un svētos rakstus. Lielāks skaits jauniešu iet mācīties uz Valmieru. Tur atvērta skola, kas sagatavo latviešu skolotājus.
Ļaudis sāk justies pašapzinīgāki un drošāki. Kad atskan viņu iemīļotā dziesma — „Nu nāk latvju Pestītājs", tad daudziem šķiet, ka sākušies labāki un gaišāki laiki.
Kā tas bija noticis?