Ap 1730. gadu Vidzemē ieradās tā sauktās „brāļu draudzes" sludinātāji. Tie bija vienkārši, sirsnīgi ļaudis. Viņi mācīja dievvārdus saprotamos un vienkāršos vārdos un mudināja uz labāku un krietnāku dzīvi. Viņi nāca no Saksijas, kur grāfa Cincendorfa muižā atradās šīs draudzes centrs.
Vidzemē tos laipni uzņēma Valmieras muižniece Hallarte, un šie sludinātāji īsā laikā ieguva lielu pie-
krišanu latviešu vidū. Tie drīz vien iemācījās latviski, un tauta tos sauca par „vācbrāļiem". Viņi sagatavoja skolotājus un sludinātājus no pašu latviešu vidus, un brāļu draudzes slava sāka izplatīties plašā apkārtnē. Šais sanāksmēs valdīja sirsnība un draudzība, un ļaudis tur tiešām jutās kā brāļi un māsas. Tas bija pavisam kas cits, nekā klausīties vācu mācītājus, kuri baznīcā baidīja ļaudis ar elli un velnu, ja tie neklausīs muižniekiem.
Latvieši paši tagad vadīja dievkalpojumus, apsprieda draudzes vajadzības, cēla ēkas. Viņi atkal sāka rīkoties patstāvīgi.
Tāpēc daudzi vācu muižnieki un vācu mācītāji kļūst aizdomīgi. Muižnieki bez tam uztraucas, ka dzērāju skaits viņu krogos mazinās un peļņa krīt. Viņiem izdodas panākt, ka krievu valdība 1743. gadā pavēl slēgt brāļu draudzi un atņemt tās īpašumus. Tomēr latvieši turpina pulcēties slepeni, kamēr 1770. gadā Krievijā pasludina ticības brīvību un aizliegums zaudē spēku.
Latviešu zemniekiem brāļu draudze ir reizē arī laba skola, kur tie iemācās vadīt sapulces un apspriedes, un paši kārtot savas lietas. Brāļu draudzes sirsnīgās un skaidrās mācības ir ietekmējušas arī vairākus latviešu rakstniekus — Neikenu, Poruku u. c.
Tajā pašā laikā vairāki izglītoti vācieši Vidzemē un Igaunijā atklāti uzstājas pret muižnieku varmācīgo un kaitīgo rīcību. Mācītājs J. G. Eižens (1717.—79.) pieprasa dzimtbūšanas atcelšanu, jo tā atņem zemniekiem prieku strādāt un kavē visas zemes attīstību. Pret nežēlīgajiem sodiem un tirgošanos ar zemniekiem vēršas mācītājs Hupelis. Mācītājs Jannaus saraksta vēsturisku apcerējumu, kurā tas norāda, ka zemnieki agrāk bijuši brīvi ļaudis.
Krievijas tronī sēž ķeizariene Katrīna II (1762.— 96.), kas vēlas pasaules priekšā tēlot cēlu un izglītotu valdnieci. Vidzeme ir vistuvāk Rietumeiropai. To, kas tur notiek, ārzemnieki vieglāk dabū zināt. Tāpēc viņa liek priekšā uzlabot zemnieku stāvokli latviešu zemē, bet pašā Krievijā atstāj visu kā bijis.
1765. gadā Vidzemes landtāgs ir spiests pieņemt dažus noteikumus, kas it kā ierobežo muižnieku patvaļu. Bez tam muižai uzliek par pienākumu celt zemnieku skolas. Šie lēmumi gan īstenībā neko negroza, tomēr ķeizarienes iejaukšanās ir zināms brīdinājums muižniekiem.