Rīga, Rīga, skaista Rīga,
Kas to skaistu darināja?
Vidzemnieku sūri darbi,
Pakavoti kumeliņi." (Tautas dz.)
Paikt ilgāks laiks, līdz latvieši Vidzemē atgūstas no smagajiem zaudējumiem Ziemeļu karā un var sākt cīņu pret muižnieku uzkundzēšanos.
Daudz labāks ir latviešu stāvoklis Rīgā, kur tie ir ne vien brīvi, bet bieži arī turīgi ļaudis. Cīņu par latviešu tiesībām 18. gadu simtenī kā pirmie sāk Rīgas latvieši.
Ar skolu celšanu muižnieki kavējas, jo zemnieku izglītība viņus neinteresē. Tomēr lasītpratēju skaits Vidzemē strauji vairojas un gadu simteņa beigās sasniedz 63% no iedzīvotāju skaita. To panāk galvenā kārtā latviešu vecāki paši, kas pēc grūtajiem dienas darbiem māca savus bērnus grāmatā.
Uz to viņus izaicina vācieši. Redzēdami, kādu varu uz laukiem ieguvuši muižnieki, vācu namnieki mēģina ierobežot arī Rīgas latviešu tiesības. Bet tur viņi sastop negaidīti spēcīgu pretestību, un iedegas asa cīņa. Vācieši ķeras pat pie dokumentu viltošanas un uzpērk valdības iestādes (senātu), sūtot naudu un dažādas dāvanas (siļķu muciņas, medījumus, augļus u. c.) uz Pē- terpili. Šoreiz tas tomēr nespēj grozīt cīņas iznākumu. Latviešu pierādījumi ir pārāk skaidri un nepārprotami.
Sadursme iesākas 1738. gadā, kad Rīgas rāte izdod rīkojumu: „Visiem latviešiem gada un vienas dienas laikā jāpārdod savas mājas un zeme Rīgā un Rīgas priekšpilsētās, citādi viņiem to atņems." Tad četru latviešu amatu pārstāvji — važoņi, zvejnieki, pārcēlēji un mastu šķirotāji — iesniedz protestu rātei un pēc tam ģenerālgubernātoram. Viņi starp citu norāda:
„Rīgas latvieši kopš neatminamiem laikiem bijuši brīvi ļaudis. Viņi ir šīs zemes pirmo īpašnieku pēcnācēji (skat. 35. nod.). Viņu sentēvi ir slēguši līgumus ar vācu tirgotājiem un kristījušies, bet nekad nav atteikušies no savām tiesībām. Tāpēc būtu aplami domāt, ka latviešu tiesības ir mazākas nekā svešajiem ienācējiem."
Rāte no savas puses 1739. gadā raksta ģenerālgu- bernātoram: „ … Nevācu (latviešu) turība aug dienu no dienas un kopā ar to viņu augstprātība un lepnība, tā ka tie visus namus un zemes gabalus saņems savās rokās..
Nākošā gadā ģenerālgubernātors paziņo, ka rāte ir pārkāpusi savas tiesības, un nelikumīgo rīkojumu atceļ.
1749. gadā rāte noliedz latviešiem nēsāt „vācu drēbes", lai tos varētu atšķirt no vāciešiem. Jau pēc nedēļas ģenerālgubernātors šo dīvaino pavēli atceļ.
Asākā cīņa saistās ar ievērojamās latviešu dzimtas Šteinhaueru vārdu. Turību un labu slavu Šteinhaueri ieguvuši kā mastu šķirotāji. Viņi atbalsta arī brāļu draudzi un uzceļ tai saiešanas namu. Pie Šteinhaueriem pulcējas Rīgas latvieši, viņu mājā apmetas arī grāfs Cincendorfs (skat. iepr. nod.), kad tas apmeklē Rīgu.
Divi brāļi — Dāniels un Jānis Šteinhaueri kļūst slaveni ar cīņu par savām un līdz ar to Rīgas latviešu tiesībām. Tā sākas 1747. gadā. Abi ir mastu šķirotāju meistari. Jānis Šteinhauers kļūst arī par lielāko zemes īpašnieku Rīgā. Viņam pieder Voleru, Zasu un Hermelina muižas, koku zāģētavas, pirmā papīra fabrika Rīgā un pašam sava osta Bolderājā. Dānieļu ķeizars Pēteris III ieceļ par savu tirdzniecības pārstāvi Rīgā.
Tomēr rāte liedzas tiem piešķirt namnieku tiesības, t. i. tiesības piedalīties pilsētas pārvaldē, un dažādi mēģina kavēt viņu pasākumus.
Lai piekukuļotu valsts augstāko tiesu, vācu namnieki izdod ap 10.000 dālderu un tādā kārtā novilcina vaklī- bas lēmumus. Galu galā vācu pūliņi izrādās veltīgi. Rātes vīriem vēlāk jālūdzas J. Šteinhauera mantinieki, lai tie izlīgst ar labu. Citādi pilsētai par Šteinhaueram nodarītajiem zaudējumiem jāmaksā vairāk kā 80.000 dālderu.
1784. gadā valsts augstākā tiesa (senāts) pavēl Rīgas rātei visus latviešu mastu šķirotājus uzņemt nam- niekos.
Abi brāļi šo uzvaru paši nepiedzīvo. Dāniels mirst 1761., bet Jānis 1779. gadā. Divi gadus pirms nāves Jānis Šteinhauers svin savas zelta kāzas. To viņš atzīmē tādā veidā, ka piešķir brīvību visiem dzimtcilvēkiem savās muižās. Latvietis, kas sīksti cīnījies par savām tiesībām, ir pirmais, kurš dod brīvību citiem tautas brāļiem.
Gadu simteņa beigās sakustas arī latvieši uz laukiem. Pār Vidzemi iet zemnieku nemieru vilnis (1777., 1784.. 1797., 1802. gadā). Ģenerālgubernātors 1784. gadā ziņo ķeizarienei Katrīnai II: „Sacelšanās ir izplatījusies pa visu zemi, un es nezinu nevienu novadu, kur nemieru nebūtu."
Muižnieki sauc palīgā krievu karaspēku, bet latviešu draugs, vācu rakstnieks Garlībs Merķelis, raksta 1796. gadā: „Tauta nav vairs akls suns, ko ar sitieniem var dzīt būdā. Tā ir tīģeris, kas klusās dusmās grauž savas važas un gaida mirkli, kad varēs tās saraut un nomazgāt savu kaunu asinīs…"