„Vēl kraukļi kaudamies plēš asiem nagiem maitu,
Bāl kaili ģindeņi un ņirdzas galvas kausi." (J. Medenis)
Vēl 1683. gadā poļu un leišu karapulki izglābj Eiropu no lielām briesmām. Karaļa Jāņa Sobi- eska vadībā tie sakauj milzīgu turku armiju, atbrīvo Vīni un tur ielenkto vācu ķeizaru.
Bet jau simt gadus vēlāk Polija-Lietuva beidz pastāvēt. Savstarpējās ķildas un muižnieku lielā patvaļa nepārtraukti grauj šīs valsts spēkus. Nekārtības un
Šie notikumi norisinās apmēram tanī laikā, kad Eiropu saviļņo Lielā franču revolūcija.
jukas palīdz vairot Polijas-Lietuvas kaimiņi, cerot uz vieglu laupījumu.
Sevišķi rosīgi ir krievi. Tie veikli izmanto iekšējos strīdus un sāk rīkoties šajā zemē kā savās mājās. Tas beidzas ar to, ka Krievija, Austrija un Prūsija slepeni vienojas savā starpā sadalīt Poliju-Lietuvu. To izdara pakāpeniski trīs paņēmienos: 1772., 1793. un 1795. gadā.
Pirmajā dalīšanā (1772. g.) Krievija starp citu iegūst arī Latgali jeb ,,poļu Vidzemi". Šo novadu tomēr nepievieno Vidzemei, bet Baltkrievijai (Vitebskas guberņai). Latgaļu zemnieki no šīs pārmaiņas maz ko jūt. Tie joprojām paliek pārpoļoto muižnieku varā.
Pēc Polijas-Lietuvas otrās dalīšanas (1793. g.) poļi un leiši beidzot atjēdzas. Dedzīgā cīnītāja Koščuško vadībā visā zemē sākas sacelšanās pret krieviem un vāciešiem. Brīvības cīnītāji pasludina visus zemniekus par brīviem ļaudīm un viņu zemes īpašniekiem.
Šī ziņa izplatās vairākos Kurzemes apriņķos, un arī latviešu zemnieki saceļas. Veltīgi mācītāji no baznīcu kancelēm brīdina neklausīt „jaunajai mācībai no brī- vestības un vienlīdzības". Kuldīgas un Grobiņas apriņķos latvieši atsakās iet muižas darbos, izlaupa muižu noliktavas un brīvprātīgi piesakās par karavīriem leišu pusē.
1794. gada beigās, pārspēka nomākti, poļi un leiši zaudē cīņu. Straumēm plūst viņu asinis, daudzi atstāj savu zemi, lai svešumā turpinātu ciņu par brīvību.
Vairākus latviešu zemniekus Kurzemē par piedalīšanos karā notiesā un izsūta uz Sibiriju.
1795. gadā Krievija, Austrija un Prūsija sadala to, kas atlicies no poļu un leišu valsts.
Reiz, 1226. gadā, kāds poļu hercogs atsauca Vācu ordeni palīgā pret senajiem prūšiem (skat. 27. nod.). Ilgā un asiņainā karā liela daļa senprūšu aizgāja bojā, bet pārējie tika pārvācoti. Kaut gan Vācu ordeni leiši un poļi vēlāk savukārt sakāva, Prūsija palika vācu apdzīvota zeme. Pamazām no tās izauga jauna, stipra vācu valsts, kas palīdzēja Krievijai iznīcināt Poliju- Lietuvu. Katrā ziņā poļi ar rūgtumu varēja atcerēties šo agrākajos laikos izdarīto kļūdu.
Kad sabrūk slavenā poļu un leišu valsts, Kurzemes hercogistes muižnieki bez sava hercoga ziņas padodas Krievijai. Ķeizariene Katrīna II viņus par to bagātīgi apdāvina ar muižām un amatiem. Pēdējam Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam krievu valdība izmaksā 2 miljonus rubļu „sāpju naudas" un piešķir pensiju. Hercogs atstāj Kurzemi un apmetas Vācijā, kur tas jau laikus ieguvis lielus īpašumus.
Tā 1795. gadā iet bojā Kurzemes hercogvalsts (1562.—1795.), un hercogs kļūst trimdinieks.
Pētera Bīrona dēkainais tēvs, hercogs Ernests, savā laikā bija varenākais vīrs visā Krievijā. No 1730. līdz 1740. gadam viņš kā ķeizarienes Annas galvenais ministrs pārvaldīja krievu valsti un cēla Kurzemē varenās un skaistās Jelgavas un Rundāles pilis. Bīronu dzimtas izcelsme ir neskaidra. Ir izteiktas domas, ka viņu senči bijuši latviešu zemnieki, bet noteiktu pierādījumu tam nav.
Hercoga Ernesta pilis un viņa dēla Pētera celtā Jelgavas ģimnāzijā — Academia Petrina — vēl ilgi atgādināja ļaudīm par tiem laikiem, kad Kurzeme un Zemgale bija lielkunga valsts.
Sākot ar 1795. gadu, visi latviešu novadi ir nonākuši Krievijas ķeizara varā. Bet tas šai varai ir bīstams ieguvums (skat. 77., 78., 101. nod.).
1802. gada rudenī Vidzemē atskan lielgabalu un šauteņu šāvieni. Ar to palīdzību apspiež lielos zemnieku nemierus Kauguru muižā. Izrādās, ka viens no nemiernieku vadoņiem (Gothards Johansons) lasījis laikrakstos par revolūciju Francijā un pārtulkojis latviski kādu daļu no Merķeļa grāmatas „Latvieši". Tās ir muižniekiem bīstamas domas, kas sāk nodarbināt zemnieku prātus.
Bet vienam otram muižniekam kļūst skaidrs, ka nevar arī pastāvīgi turēt muižā lielgabalus un kareivju nodaļas.
Krievijas tronī nesen kā nācis ķeizars Aleksandrs I (1801.—25.), kas vēlas izdarīt zināmus uzlabojumus savā valstī. Ar ķeizara atbalstu zemes padomnieks (landrāts) Frīdrichs Zīverss ierosina Vidzemes landtāgā pieņemt sevišķus noteikumus zemnieku labā. Muižnieki neuzdrošinās pretoties ķeizara gribai. Tādā kārtā 1804. gadā izsludina „Vidzemes zemnieku likumu".
Tas izbeidz muižnieku patvaļu Vidzemē un nodrošina zemniekiem tiesības, kādas tiem bija zviedru karaļa Kārļa XI laikā. Turpmāk tikai ar tiesas spriedumu zemnieku drīkst izlikt no mājām. Muižniekiem noliedz tirgoties ar ļaudīm. Zeme tiek pārmērīta, nodevas noteiktas un ierakstītas vaku grāmatās. Pagastos un draudzēs nodibina tiesas ar zemnieku tiesnešiem. Zemnieks var sūdzēties par muižnieku līdz pat galma tiesai.