„Iet gadu simteņi un lasa vecā stabā:
Te karātavu kalns, tur kapu akmens logs,
Tie pirksti muilā ved, tiem galā baznickrogs,
Un vidū mācītājs zem pūra sveci glabā." (J. Medenis)
Kaut arī zemnieki nedrīkst muižas novadu atstāt,
šis likums paver tiem ceļu uz turību un nodrošinātu dzīvi.
Tomēr viņi ir gaidījuši ko citu. Visiem prātus tajā laikā aizņem domas par pilnīgu brīvību. Tāpēc par jauno likumu tie zobojas: ,.Vecais zirgs ar jauniem sedliem."
Arī muižnieki ir neapmierināti, jo tie vairs nedrīkst rīkoties ar zemnieku zemi pēc savas patikas. Viņi drīz vien arī atrod kādu ļoti labu izeju, un 1804. gada likumam ir īss mūžs. Zemniekiem par to nav ko priecāties. Vēlāk izrādās, ka nonicinātais „vecais zirgs" būtu viņiem gluži labi noderējis.
*
Kurzemē un Zemgalē minētajā laikā nekas nemainās. Tur muižas vara vēl joprojām nav ierobežota. To- tiesu zeme bijušā hercogistē ir auglīgāka kā Vidzemē, un zemnieki kaut kā iztiek.
Kurzemes ievērojamais vācu tautības mācītājs, zinātnieks un rakstnieks, tā sauktais Vecais Stenders (1714.—96.) dēvē Kurzemi par „mīļo Dieva zemīti". Kādā dzejolī viņš tomēr izsaucas:
,,Nabags zemnieks, kurzemnieks, Kāds tev labums, kāds tev prieks? Sausu maizi iegrauzis, Plānu putru iestrēbis. Pātags dauza muguru, Rīkstes kapā pakaļu …"
Ar visu to Stenders l>eigās saka:
„Tomēr esi nebēdnieks, Nabags zemnieks, kurzemnieks!"
Vecā Stendera mūžs un darbs cieši saistās ar šiem „nebēdniekiem". Pēc viņa vēlēšanās tad arī tā kapa akmenī iekaļ: „Šeit aprakts Vecais Stenders, Latvis … " Bet pārmaiņas Vidzemē tomēr liek arī Kurzemes muižniekiem domāt, ka kaut kas jādara.