„Par jaunām mājām sapņo tas,
Kas kalnā pacelsies." (J. Medenis)
Napoleona karš ar Krieviju 1812. gadā saviļņo arī latviešus. Viņi cenšas izvairīties no iesaukšanas krievu karaspēkā un nemaz neslēpj, ka gaida frančus.
Šis karš mūsu zemei nekādus uzlabojumus 'tomēr neatnes. Kurzemi uz laiku ieņem franču palīgspēki —prūšu pulki, un viņu komandieris izdod rīkojumu: „Līdz augstākai pavēlei visa būšana šinī zemē paliek kā bijusi." Gaidīto atvieglojumu vietā zemniekiem uzliek lielas nodevas karaspēka uzturēšanai.
Uznāk negaidīti agra un barga ziema. Ciešot milzīgus zaudējumus sniegā un salā, Napoleona armija atkāpjas no Maskavas.
Pēc kara ar Franciju ķeizars Aleksandrs 1 kļūst aizdomīgs pret jaunām domām un uzskatiem savā valstī. Tomēr Igaunijas un Kurzemes muižniekus krievu valdība mudina izdot zemnieku likumus.
Tad Igaunijas muižnieki izstrādā priekšlikumu: dot zemniekiem brīvību, t. i. atcelt dzimtbūšanu, ja muižniekiem atdod īpašumā visu zemnieku zemi. To īsi var izteikt vārdos: ,,Zeme ir mana, laiks ir tavs." Brī-
vie zemnieki varēs slēgt ar muižniekiem brīvus līgumus, un tas veicināšot saimniecisko attīstību. Ķeizars piekrīt un 1816. gadā izsludina „brīvlaišanu" Igaunijā.
Vācu muižnieki Latvijā redz, ka viņu kārtas brāļiem Igaunijā ir izdevies ārkārtīgi ienesīgs veikals. 1817. gadā pieņem likumu par zemnieku brīvlaišanu Kurzemē, bet 1819. gadā — Vidzemē.
Šos likumus izsludina ļoti svinīgi, Kurzemē tas notiek, piedaloties pašam ķeizaram. Bet drīz zemnieki atjēdzas, ka viņi īstenībā ir pilnīgi aplaupīti, jo muižnieki tagad sagrābuši visu zemi. Zemes senie un īstie saimnieki kļuvuši par bezzemniekiem. Tādēļ mēdz teikt, ka zemnieki ir ieguvuši „putna brīvību". Patiesībā pat ne to. Tikai pamazām un pakāpeniski viņiem atļauts mainīt dzīves vietu plašākā apgabalā.
Līdz tam zemniekus sauca priekšvārdā un tās mājas vārdā, pie kuras tie piederēja. Tagad tiem jāpieņem uzvārdi. Šai lietā bieži vien „palīdz" muižnieki. Tādēļ daudzi latvieši dabū vāciskus uzvārdus.
Lai nenomirtu badā, brīvajiem zemniekiem jānomā zeme no muižnieka, kas par to var prasīt, cik viņam patīk. Nav vairs nekādu noteikumu, kas ierobežotu nodevas un klaušas. Brīvība tādēļ skan kā izsmiekls, jo zemniekiem nav citas izejas, kā pieņemt muižnieku prasības. Apmesties pilsētās un tur meklēt darbu tiem atļauj tikai 1863. gadā.
Par zemes lietošanu zemniekiem galvenā kārtā jāmaksā ar savu darbu (klaušām) muižas laukos. Tāpēc turpmākie gadu desmiti dabū nosaukumu: klaušu laiki.
Tas ir bēdu un nemieru pilns laikmets. Lielo klaušu dēļ zemnieki nespēj apkopt savus laukus un mājas. Zeme tiek nolaista, ēkas sabrūk. Muižnieki arvienu vairāk pāriet uz lopkopību un cenšas paplašināt muižas zemi. Daudz zemnieku māju „uzspridzina" — pievieno muižas laukiem.
Skumjas dziesmas skan šinī laikā:
„Kas tie tādi, Kas dziedāja, Bez saulītes Vakarā? Tie bij visi Bāra bērni, Bargu kungu Klausītāji."
Bet latvieši nav padevušies. Drīz vienā, drīz otrā vietā notiek sacelšanās. Ļaudis meklē kādu izeju. Dažādas baumas iet no mutes mutē. Paunu žīdi, kas braukā apkārt tirgodamies, stāsta, ka ķeizars dodot zemi par brīvu „siltajā zemē" (Dienvidkrievijā).
Ļaudis sāk plūst uz Rīgu, lai „pierakstītos uz silto zemi". Tos izrāj un dzen atpakaļ. Tikai pareizticīgo bīskaps ar viņiem laipni aprunājas, jo viņam ir savi nodomi. Drīz izplatās baumas: zemi dos tiem, kas pāries ķeizara ticībā — pareizticībā. Velti baznīcās guber- nātors liek nolasīt paziņojumus, ka tas nav tiesa. Zemnieki par šiem paziņojumiem tikai ņirgājas. Gaiss ir saspīlēts un draudu pilns.
1841. un 1842. gadā saceļas zemnieki Jaunbebros un Veselauskā (Vidzemē). Nemiernieku vadoņus mēģina apcietināt, bet nelielās karaspēka nodaļas spiestas atkāpties saniknoto zemnieku priekšā. Tikai pienākot pastiprinājumiem, sacelšanos apspiež un daudzus bargi soda.
1840-tajos gados vairāk kā 80.000 latviešu pāriet pareizticībā. Vācu muižnieki un mācītāji velti cenšas to
aizkavēt. Viņi sūta rakstus krievu valdībai un sūdzas par latviešu ļauno dabu, spītību un nepaklausību.
Beidzot valdība nolemj izmeklēt nemitīgo nemieru cēloņus. Tagad atklājas, kādā postā zemniekus novedusi „putna brīvība". Arī daži muižnieki sāk to atzīt. Viņu vidū sevišķi izceļas kāds izglītots un taisnīgs vīrs — Rūjienas muižas īpašnieks Harnilkars Felker- zāms. Viņa uzskats ir: zemnieku zemei jākļūst par zemnieku īpašumu.