„To tautu nesalauzt, tā nezudīs nekur.
Ko Jāņu vainags zaļi un asins kopā tur." (Andrejs Eglītis)
Sajā stāstā ir attēlots, kā vācu muižnieki pēc lielā ziemeļu kara iegūst vēl neredzētas priekšrocības mūsu zemē. Šos netaisnos ieguvumus noturēt viņiem palīdz pašu ieceltie vācu mācītāji. Tie tad arī nepārtraukti no kancelēm sludina: zemniekiem jāklausa kungi un jābūt padevīgiem. Neklausīgos velni cepinās ellē sarkanās ugunīs.
Nav jābrīnās, ka šie „baznlckungi" latviešiem liekas tikpat sveši un naidīgi kā muižas kungi. Bet latviešu mācītājiem gandrīz nav iespējams dabūt darbu savā zemē.
Lai attaisnotu savu uzkundzēšanos un zemnieku izmantošanu, muižnieki vienmēr un visur cenšas iestās-
Šajos klaušu un nemieru laikos izaug jauna latviešu cīnītāju paaudze. Kad viņi sasniedz vīru gadus, tie sāk jaunu un asu cīņu par latviešu tautas tiesībām. Tikai tad vācieši sāk pamazām nojaust, cik vājas ir viņu saknes šajā zemē.
tīt, ka tieši šāda kārtība ir pareiza un taisnīga. Valdībai un ārzemniekiem viņi tēlo latviešu zemniekus kā ļaunus, mežonīgus, dumpīgus un nesaprātīgus iedzimtos".
Arī Rīgas vācu namnieki mēģina šai ziņā ķēmoties pakaļ muižniekiem. Tomēr viņu uzbrukumi Rīgas latviešiem nedod cerētos panākumus (skat. 61. nod.).
Gluži citādi par latviešiem domā daži vācieši, kas ierodas Latvijā no ārzemēm un patstāvīgi vēro šo zemi un ļaudis.
No 1764. līdz 1769. gadam Rīgā kā mācītājs un skolotājs strādā slavenais vācu zinātnieks un domātājs Jānis Gotfrīds Herders. Vācu vēsturnieks R. Vitrams raksta: „Herdera lielākais ieguvums šajā laikā ir viņa iepazīšanās ar latviešu tautu un tās dzeju." — Latviešu senatnīgās parašas un tautas dziesmas viņu ārkārtīgi saviļņo. Viņam rodas pavisam jaunas domas par mākslu un rakstniecību — tai jāmeklē ierosme un spēks dzīvajā tautas dzejā.
Šie Herdera jaunie uzskati vēlāk ietekmē visu vācu rakstniecību. Viņš izdod grāmatu „Senas tautas dziesmas", kur iespiestas 11 latvju dainas. Tās atrodamas arī 1807. gadā iznākušajā krājumā „Tautu balsis dziesmās".
Lielu interesi par latviešu tautas dziesmām izrāda ari vairāki citi vācu zinātnieki (J. G. Hamanis, T. G. Hipelis). Šo ārzemnieku pamudināti, tad ari daži mācītāji (K. Harders, G. Bergmanis u. c.) 19. gadu simteņa sākumā sāk tās vākt un iespiest.
Vācu tulkojumā ar latvju dainām iepazīstas arī lielais angļu rakstnieks Valters Skots un vairākas pārtulko angliski (iespiestas 1831. gadā).
1841. gadā kāds vācu ceļotājs (J.G.Kols) apmeklē Latviju. Viņš stāsta: „Man bija izdevība novērot latviešu veselīgo dzīves gudrību. Mēs ļoti maldāmies, domādami, ka tie nogrimuši verdzībā un vienaldzībā. Es iepazinos ne vien ar viņu skaidro domāšanas veidu vispār, bet jo sevišķi ar to, ko tie domā par savām attiecībām ar viņu kungiem…"
Tikai Baltijas vācieši, šķiet, neko neredz un negrib redzēt. Tomēr — izņēmumi ir arī viņu vidū.