Ziemeļu zemēs bija daudz un dažādu zvērādu, Baltijas jūras krastos varēja atrast arī neredzētus dārgus akmeņus. Tos izsvieda jūra pēc ziemeļu un ziemeļrietumu vētrām, un, kad tos pacēla un turēja pret gaismu, tie mirdzēja kā saule.
Senie grieķi nosauca šo akmeni par „elektronu". No šī vārda arī cēlās tagad tik pazīstamais nosaukums ..elektrība". Jau vairāk kā 1000 gadus pirms Kristus šie skaistie un dārgie akmeņi bija nonākuši Grieķijā. Archaiologi ir tos atraduši karaļu kapos senajās Mikēnās.
Mēs ,,elektronu" saucam par dzintaru un zinām, ka tas cēlies no sen bojā gājušu skuju koku sveķiem. Šos mežus reiz pārpludināja Baltijas jūra, un sveķi lēnām sacietēja un pārakmeņojās. Ne mazums sīku kukaiņu un augu bija nogrimuši šajos lipīgajos sveķos, pirms tos pārklāja jūra. Caurspīdīgais dzintars ir paglabājis viņus līdz mūsu dienām. Tie vēl tagad šajā akmenī izskatās kā dzīvi, lai gan no viņu nāves pagājuši simtiem tūkstošu gadu.
Sevišķi bagāts ar dzintaru bija tas Baltijas jūras krasts, kuru pirmie sasniedza rietumu balti. No viņiem cēlās niknie karotāji un lielie jātnieki — senie prūši. Šo zemi vēl tagad sauc par Austrumprūsiju. No turienes pa Vislas upi gāja samērā labs ceļš uz Vidus- un Dienvideiropas zemēm.
Kādreiz pie viņiem ieradās tirgotāji ar vēl nekad neredzētiem ieročiem un rotām. Kad šos ieročus krustoja, tie skanēja ar nedzirdētu skaņu, bet saulē tie mirdzēja un žilbināja acis.
Svešie tirgotāji bija ar mieru tos iemainīt pret dzintaru un zvērādām* Arī vergus viņi ņēma pretī — ļaudis, kas bija sagūstīti cīņās ar citām ciltīm. Bet viņi prasīja daudz par šiem mirdzošajiem ieročiem, kas nebija vairs darināti no akmens, bet metala. Šo metālu mēs tagad saucam par bronzu. Tādā kārtā pie Baltijas jūras sākās bronzas laikmets.
Tas notikās apmēram ap to laiku, kad Ēģiptē valdīja
varenais faraons Tutmess III, kuru mēdz saukt arī par Ēģiptes Napoleonu (apm. 1500. g. pr. Kr.). Ar zobena varu viņš izpleta savas valsts robežas līdz pat Eifrātas upei un Mazāzijas kalniem.
Ļoti iespējams, ka ēģiptieši bija pirmie, kas, ceļojot caur Zīnaja pussalu, iemācījās kausēt vara rūdu. Varbūt tas notika kādā vakarā, sēdot pie ugunskura, kur nejauši bija iemesti daži rūdas gabali. Tiem ugunī kūstot, pelnos palika dažas spīdošas lodītes. Kāds asprātīgs ēģiptietis vēlāk atrisināja noslēpumu, kā šīs spožās lodītes cēlušās.
Bet varš bija mīksts metāls un nebija sevišķi derīgs ieročiem un darba rīkiem. Taču tas kļuva daudz cietāks, ja tam piekausēja drusku alvas. Šī lielā izgudrotāja vārds mums nav zināms, bet viņa darba rezultāts — jaunais sakausējums, bija bronza.