„Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņi izlieto, bet gan pienākumi, ko tas uzņemas." (Barons Hamilkars Felkerzāms)
1847. gadā Vidzemes muižnieki ievēl sev jaunu priekšnieku (landmāršalu) — baronu Hamil- karu Felkerzāmu. Par muižnieku vadoni tagad ir kļuvis ļoti izglītots un tālredzīgs vīrs. Felkerzāms tik lielā mērā atšķiras no pārējiem vācu baroniem, ka dabūjis apzīmējumu ,,svešnieks Vidzemē". Tomēr vēl šodien Baltijas muižnieki var būt lepni, ka no viņu vidus nācis šis ievērojamais cilvēks.
Felkerzāms nedomā, ka latviešu zemnieku nemieri izskaidrojami ar viņu ,,ļauno un dumpīgo dabu". Viņš saprot, ka jāmēģina labot 1819. gadā nodarītā netaisnība, kas zemniekiem nolaupīja viņu zemi.
Saziņā ar krievu valdības pārstāvjiem Felkerzāms izstrādā priekšlikumus jauniem zemnieku likumiem. 1847. gadā tos iesniedz Vidzemes landtāgam. Tur viņš arī uzstājas ar savu slaveno runu: „Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš izlieto, bet gan pienākumi, ko tas uzņemas …"
Pretestība ir asa un sīva. Tomēr, baidoties no valdī-
bas iejaukšanās, muižnieku vairākums nobalso par Fel- kerzāma priekšlikumu. Neiecietīgākie muižnieki izsaucas: „Tas ir cirvis pie muižniecības saknēm!" — 1849. gadā ķeizars Nikolajs I apstiprina šo likumu,pagaidām gan tikai uz 6 gadiem.
Daudzi muižnieki vēl cer, ka izdosies to grozīt. Tad nāk Krievijai neveiksmīgais Krimas karš (1853.— 1856.). Tā zaudē cīņu pret Turciju, ko atbalsta Rietumeiropas lielvalstis. Neveiksme atklāj daudzus trūkumus krievu ķeizara valstī. Pieaug prasības pēc lielākas brīvības un uzlabojumiem. Jaunais valdnieks Aleksandrs II 1860. gadā galīgi apstiprina 1849. gada Vidzemes zemnieku likumu.
Tā galvenais saturs: zemnieku zeme skaidri nodalāma no muižas zemes. To nedrīkst pievienot muižu laukiem, bet muižniekiem tā vai nu jāiznomā, vai jāpārdod zemniekiem.
Turpmākos gadu desmitos zemnieki arvienu lielākā skaitā sāk iepirkt mājas. Tā rodas spēcīga un neatkarīga latviešu zemes īpašnieku šķira — saimnieki, gruntnieki.
Muižnieku lielākā daja jūt dziļu naidu pret šo likumu un tā ierosinātāju, landmāršalu Felkerzāmu. Amata laikam beidzoties, viņu vairs neievēl šajā postenī. Kad muižnieku kādreizējais vadonis mirst (1856. g.), viņi neierodas arī tā bērēs. Bijušā Vidzemes bruņniecības landmāršala šķirstu līdz kapa vietai uz saviem pleciem aiznes latviešu saimnieki, pašaustos pelēkos uzvalkos. Bēru runu mācītājs sāk ar tiem vārdiem, ko mirušais bija teicis, aizstāvot landtāgā jauno zemnieku likumu. Šie vārdi iekalti arī barona Hamilkara Fel- kerzāma kapa akmenī.
Jānožēlo, ka Baltijas vācu muižniekiem neradās vairāki līdzīgi vadoņi. Tad daudz kas latviešu un baltvācu starpā laikam gan būtu noticis citādā garā.
Turpmākie notikumi norisinās strauji:
1863. gadā zemnieki var izņemt pases un iegūst daudz lielāku kustības brīvību.
1865. gadā muižai atņem „mājas pārmācības tiesības" — izbeidzas zemnieku pēršana, kas iet muižas darbos.
1866. gadā lauku ļaudis vēl vairāk atbrīvojas no muižnieku varas. Šajā gadā izdod „Baltijas guberņu pagasta pašvaldības likumus". Turpmāk visa pārvalde uz laukiem pāriet pašu zemnieku vēlēto amata jeb ,,runas vīru" rokās. Pagasta sapulce izvēl savu ,,vietnieku pulku" un pagasta vecāko. (Pagasts — mazākā pārvaldes vienība uz laukiem. Vairāki pagasti kopā veido apriņķi, vairāki apriņķi — guberņu).
1868. gadā izbeidzas klaušu laiki Vidzemē. Zemnieki, kas nomā mājas, maksā par to naudā (naudas renti),
bet tiem vairs nav jāiet muižas darbos.
Kurzemē nav tādu muižnieku vadoņu, kas līdzinātos Felkerzāmam. Tomēr ari turienes muižnieki ir spiesti sekot Vidzemes piemēram.
Par zemnieku īpašuma tiesībām uz zemi Kurzemē drosmīgi cīnās latviešu skolotājs Andrejs Spāģis. Viņš pazaudē savu vietu, dodas uz ārzemēm un izdod cīņas rakstu vācu valodā ,,Brīvās zemnieku kārtas stāvoklis Kurzemē" (I daļu — 1861., II daļu — 1863. g.). Rodas pretraksti un pārrunas, kas veicina pārmaiņas zemnieku lietās.
Kurzemē klaušu laiki beidzas jau 1867. gadā. Māju iepirkšana tur norit straujāk kā Vidzemē, jo zemnieki turīgāki.
Visi šie minētie notikumi neskar Latgali, kas skaitās pievienota Vitebskas guberņai. Tad — 1861. gadā, Aleksandrs II izsludina zemnieku brīvlaišanu visā Krievijā. Zemnieki tur nedzīvo atsevišķās saimniecībās (viensētās), bet ciemos. Līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu ciemu iedzīvotāji saņem koplietošanā zemi, par ko gan jāmaksā zināma noma. Šis likums attiecas arī uz Latgali.
Jau 1863. gadā Latgalē sākas zemes iepirkšana. 1907. gadā zemniekiem atlaiž vēl nenomaksātos parādus, un zeme pāriet viņu pilnīgā īpašumā.
Lauku saimniecības Latgalē ir tomēr samērā mazas — apmēram četras reizes mazākas kā Kurzemē un Vidzemē. Bez tam tās sastādās no izkaisītiem, sīkākiem zemes gabaliem. Tas kavē zemes apstrādāšanu un modernāku paņēmienu lietošanu. Taču pamazām arī Latgalē zemnieki no ciemiem sāk iziet viensētās un noapaļot savus īpašumus. (Sevišķi plašā mērā tas notiek, nodibinoties brīvai Latvijas valstij).
Līdz pirmā pasaules kara sākumam apmēram 40% no Latvijas zemes atkal pāriet latviešu zemnieku īpašumā.
Bet par šo zemi, kas viņiem bija nolaupīta, tie samaksā muižniekiem milzīgas summas: Vidzemē 82, Kurzemē 92 zelta rubļus par katru hektāru. Tas ir nesalīdzināmi vairāk par to, cik zeme maksā pašā Krievijā.
Pārmaiņas, kas Latvijā norisinājās ap 19. gadu simteņa vidu, ir tik ievērojamas, ka tās ievada jaunu laikmetu latviešu dzīvē. Sākas mūsu vēstures visjaunākie laiki.