„Kur mani tēvi dzivojuši,
Kur grūti pūlējšies,
Kur dus tie kapā mierīgi,
Tur esmu atmodies.
Un viņu kapi sludina:
Dēls, šeit ir tava Tēvija,
Lai sveika, Tēvija!" (Ansis Līventāls, 1803.—78.)
19- gadu simtenī visā Eiropā jūtams nemiers. Arvienu stiprāka kļūst daudzu tautu vēlēšanās dzīvot patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi. Tautas, kas pakļautas citām varām (grieķi, īri, bulgāri, serbi, ungāri, čechi, beļģi u. c.) vēlas iegūt neatkarību, vai vismaz lielāku brīvību. Tie, kuru zeme ir sadalīta starp vairākām valstīm (itālieši, vācieši), grib apvienoties vienā valstī.
Šo spēcīgo tautisko kustību apzīmē par nacionālismu. Dedzīgākie nacionālisti parasti ir izglītotākie ļaudis, sevišķi augstskolu studenti.
Eiropas tautās pieaug interese par vēsturi, tautas parašām, valodu un dzeju. Tas savukārt stiprina nacionālo apziņu un brīvības tieksmes.
Tautu atmoda sākas jau Napoleona kara laikos un izplatās pēc tam arvienu tālāk un plašāk (mūsu dienās tā ir sasniegusi Āziju un Āfriku).
Drīz vienā, drīz otrā Eiropas stūrī uzliesmo sacelšanās un brīvības kari. Vecā kārtība pamazām šķobās un brūk.
Ap 19. gadu simteņa vidu spēcīgs nacionālisms saviļņo arī latviešu tautu. Latviešu cīņa par savām tiesībām gan ari pirms tam nekad nebija norimusi, bet tā nenoti-
ka visas tautas vārdā. Atsevišķi cīnījās latviešu nam- nieki Rīgā, atsevišķi sacēlās latviešu zemnieki dažādās vietās uz laukiem.
Tagad latvieši sāk arvienu skaidrāk saprast, ka tiem visiem ir kopīgi mērķi un kopīgi par tiem jācīnās. Latvijā sākas tautas atmodas laikmets.
To veicina patstāvīgas latviešu gruntnieku (lauku māju īpašnieku) šķiras izveidošanās un izglītības pieaugšana. Liela nozīme ir mācības iestādēm (semināriem), kas sagatavo latviešu tautskolotājus.
1839. gadā Vidzemē nodibina skolotāju semināru Valmierā (vēlāk to pārceļ uz Valku), nākošā gadā arī skolotāju semināru Kurzemē (Irlavā). No turienes nāk vairāki simti jaunu latviešu tautskolotāju. Daudzi no tiem kļūst pārliecināti latviešu nacionālisti. Savos audzēkņos viņi stiprina mīlestību un cieņu pret savu tautu.
Valkas skolotāju semināru vada ievērojamais tautas audzinātājs Jānis Cimze. Viņš ir tā direktors no dibināšanas dienas līdz savai nāvei (1884. g.). Cimze vēlas uzturēt labas attiecības ar vācu muižniekiem un mācītājiem un nepiedalās nacionālajās cīņās. Viņa lielais nopelns ir tas, ka viņš izaudzina latviešiem daudz labu un krietnu skolotāju.
Kāds tikpat kā aizmirsts 19. gadu simteņa dzejnieks (Jānis Ruģēns, 1817.—76.) jautā 1842. gadā: „Kad atnāks latviešiem tie laiki, Ko citas tautas tagad redz ?"
Bet šai laikā latviešu vidū, kaut arī vēl nezināmi, jau atrodas viņu nākošie vadoņi. Drīz vien viņu vārdi un darbi kļūst plaši pazīstami visā zemē. Tāpat kā citām tautām, arī latviešiem viņi nāk no augstskolu studentu un studiju beigušo vidus.