,.Latvijas kalnājos, Latvijas lejās Krūtīs man atdāvo brīvības gars." (Auseklis, 1850.—79.)
Tērbatas Universitātē 1854. gadā sāk studēt tautsaimniecību kāds Kurzemes lauksaimnieka dēls. Viņa ceļš uz Tērbatu nav bijis viegls. Tikai 25 gadu vecumā tas varējis iestāties Jelgavas ģimnāzijā. Kā ģimnāzists viņš sarakstījis arī kādu grāmatu — ,,300 stāsti, smieklu stāstiņi un mīklas", lai pamudinātu latviešus vairāk lasīt. Jāceļ latviešu izglītība un turība, tad tie kļūs pašapzinīgāki un neatkarīgāki — tādas ir viņa domas.
Tas nevar samierināties, ka latvieši savā zemē vēl arvienu atrodas vācu aizbildniecībā. Vācieši tajā laikā cenšas iestāstīt: „Latvietis, kas iegūst augstāku izglītību, līdz ar to kļūst vācietis. Tikai zemnieki ir latvieši." Nevar teikt, ka viņiem nebūtu panākumu. Tērbatā netrūkst tādu latviešu studentu, kas izliekas par vāciešiem. Tie domā, ka tā ir „smalkāk" un izdevīgāk.
Pilsētās daudzi latvieši, kas iemācījušies „buldurēt vāciski", tēlo vācu „birģeļus" (namniekus) un sagroza savus uzvārdus, lai tie izklausītos vāciski. Tie ir tā sauktie „kaunīgie latvieši", „kārklu vācieši" vai „puskoka lēcēji".
Jaunais tautsaimniecības students pārsteidz daudzus, pieliekot pie savām durvīm vizītkarti:
Krišjānis Valdemārs — Latvietis
Vācieši ir uztraukti, un ūniversitātes rektors izsauc Valdemāru pie sevis. Students paskaidro: „Latvietis, kas labi prot vāciski, angliski un franciski, nevar reizē būt vācietis, anglis un francis, bet paliek joprojām latvietis." Pēc šādas atbildes saruna izbeidzas.
Krišjānim Valdemāram ir liela enerģija, drosme un darba spējas. Viņš stipri ietekmē cilvēkus, ar kuriem tas satiekas. Jau pēc neilga laika Valdemāra dzīvoklī uz apspriedēm sāk pulcēties latviešu studenti. Šajos „lat- viešu vakaros" tie nolasa referātus par zinātniskiem un tautiskiem jautājumiem un pārrunā, kā veicināt tautas izglītību, celt tās turību un pašlepnumu.
Ļoti ievērojama nozīme ir diviem Valdemāra domu biedriem — Jurim Alunānam (1832.—64.) un Krišjānim Baronam (1835.—1923.). Pēdējam lemts arī piedzīvot neatkarīgas latviešu valsts izcīnīšanu. Tad tas jau ikvienam latvietim pazīstams kā „sirmais Barona tēvs". Līdz pat savai nāvei viņš bauda brīvās Latvijas pilsoņu nedalītu cieņu un mīlestību.
Tērbatas latviešu studentu („tērbatnieku") domas un aicinājumi ar laikrakstu un grāmatu palīdzību drīz vien izplatās tautā.
Jau no 1822. gada pastāv latviešu nedēļas laikraksts „Latviešu Avīzes". To iespiež Jelgavā, un galvenie noteicēji tanī ir vācu mācītāji. Vēlāk tas pāriet vācu vadītās ,,Latviešu Draugu Biedrības" īpašumā. „Lat- viešu Avīzes" aicina latviešus uz pazemīgu un dievbijīgu dzīvošanu, paklausību un bijāšanu pret „kungiem" (tas ir, vācu muižniekiem un mācītājiem). Skaidrs, ka šādi raksti latviešus vairs nevar apmierināt.
1856. gadā Rīgā sāk iznākt jauns latviešu laikraksts — „Mājas Viesis", ko vada rakstnieks Ansis Lcitāns. Tajā valda cits gars. To labi rāda kāds dzejolis, kas iespiests „Mājas Viesa" otrā n-rā:
,,.. . Mēs latvieši! Un pie šī vārda Mēs mūžam draugi paliksim. Kas tautas godu kājām spārda, To vārguli nožēlosim!"
Šajā laikrakstā tad nu parādās Valdemāra domu biedru raksti. Tie izsaka to, ko daudzi klusībā ir jutuši un gaidījuši. Tāpēc tos saņem ar prieku un interesi.
Vāciešos un viņu līdzskrējējos „tērbatnieku" raksti rada naidu un apjukumu. Jauno domu paudēji dabū apzīmējumu „jaunlatvieši", un vācieši sāk tos apkarot visiem līdzekļiem.
Pirmais ,,jaunlatvieša" vārdu iegūst Juris Alunāns par savu 1856. gadā izdoto dzeju krājumu „Dziesmi- ņas". Var teikt, ka ar šo grāmatu sākas latviešu jaunlaiku (modernā) rakstniecība. Grāmatai ir zināms nolūks — pierādīt, cik aplami ir vācu apgalvojumi, ka latviešu valoda der tikai zemnieku vajadzībām. To Alunāns spīdoši veic, starp citu atdzejodams latviski daudzus slavenu cittautu rakstnieku darbus. Viņš arī papildinājis latviešu valodu ar daudziem jaunvārdiem. Ar pilnām tiesībām Alunāns tāpēc ir varējis rakstīt: ,,.. . Viss jau nevaru mirt, liela no nāves man Daļa taupīta būs. Pēcāk es pieaugšu Slavā augdams jo jauns, kura vis nezudīs, Kamēr Daugava tek latviešu robežās…" Vācu uzbrukumi tomēr nobaida „Mājas Viesa" redaktoru. Ansis Leitāns ir vēl ,,veco laiku cilvēks". Viņš piekāpjas un sāk vadīt laikrakstu vāciem vēlamā padevības garā.
Juris Alunāns tam veltī īsu zobgalīgu pantiņu:
„Čuči, M/ājas/ V/iesi/, čuči, īsu, sūru mūžiņu: Uzgūlušies lieli kluči Spiež tev ārā dzīvību."
Bet vācieši viļas, domājot, ka jaunlatviešiem tagad ir aizbāztas mutes.