„Tā nevar palikt, tā nepaliks:
Līdz pašam pamatam jauns viss tiks!"
(J. Rainis)
Tas, kas notiek turpmākajos gados, vēlāk vairākkārt atkārtojas latviešu tautas vēsturē. Lai brīvāk un asāk varētu turpināt cīņu, latviešu vadoņi atstāj savu dzimto zemi. Latviešu tautas atmodu 1860-tajos gados vada vīri, kas dzīvo svešumā.
1858. gadā Kr. Valdemārs nobeidz studijas un dodas uz Pēterpili. Pēc kāda laika viņam seko Juris Alu- nāns un Kr. Barons.
Valdemārs iestājas Krievijas valsts dienestā un ātri izceļas ar savu darbu un spējām. Viņš daudz raksta — gan par netaisnībām Baltijā, gan par saimnieciskiem jautājumiem, sevišķi jūrniecību. Viņu ievēro ķeizara brālis ģenerāladmirālis Konstantins un uztic tam svarīgus uzdevumus jūrniecības lietās.
Valdemārs tagad izmanto savus augstos sakarus ar krievu valdību un 1862. gadā nodibina jaunu latviešu cīņas laikrakstu — „Pēterburgas Avīzes". Krievijā toreiz visi raksti pirms iespiešanas jādod pārbaudīt valdības ierēdņiem — cenzoriem. Bet par „Pēterburgas Avīžu" cenzoru valdība ieceļ pašu Valdemāru. Par redaktoru paredzēts lielais latviešu valodas meistars Juris Alunāns, bet viņš saslimst (mirst 1864. g.), un šo darbu uzņemas Krišjānis Barons.
Tik brīva un droša valoda nav vēl bijusi nevienam latviešu laikrakstam. „Pēterburgas Avīzes" tāpēc strauji izplatās Latvijā. Tās iet no rokas rokā, ļaudis tās lasa un atkal pārlasa. Sevišķu piekrišanu iegūst laikraksta humora pielikums, ko sākumā sauc par „Dzirksteli", vēlāk par „Zobu galu". Tur (galvenā
kārtā „Brenča un Žvinguļa sarunās") asprātīgi izzobo tumsonīgos vācu muižniekus un mācītājus, „kaunīgos latviešus" un atpakaļrāpuļus („bizmaņus"). Brenča un Žvinguļa tēlus rada Kr. Barons, un tie līdz mūsu dienām uzglabājušies tautas atmiņā.
«Pēterburgas Avīzes" dod derīgus padomus saimnieciskos jautājumos, ceļ tautas pašlepnumu, mudina dzīties pēc izglītības un lielākas patstāvības. Mērķis ir skaidrs — latviešiem jāatbrīvojas no vācu uzkundzēšanās un vadības.
Bet vāciešu rokās vēl joprojām ir Vidzemes un Kurzemes pārvalde. Krievijas valdībā un armijā daudzi Baltijas muižnieki ieņem augstus amatus. Ne soli viņi nedomā piekāpties.
Pret ,,Pēterburgas Avīzēm" tie sāk nesaudzīgu cīņu. Laikraksta izdevējus, izplatītājus un lasītājus sāk apsūdzēt un vajāt. Tas vēl vairāk sakurina naidu pret vācu muižniekiem un mācītājiem.
Ar laiku ,,Pēterburgas Avīžu" iespiešana un izplatīšana kļūst arvienu grūtāka, un 1865. gadā tās beidz iznākt. Tomēr domas un gars, ko tās modinājušas tautā, nav vairs apslāpējams.
Vācieši domā, ka tiem jāapspiež tikai daži ,.dumpinieki", un viss atkal paliks kā agrāk. Tie neredz, ka viņu priekšā sāk nostāties arvienu apzinīgāka latviešu tauta.
Sarūgtināts par apmelojumiem un uzbrukumiem, Valdemārs 1865. gadā aizbrauc uz Maskavu. Vēlāk tur ierodas arī Barons. Nemitīgā darbā un cīņās paiet Valdemāra mūžs. Kādreiz viņš izsaucies: ,,Kaut diena būtu 96 stundu gara!" — Tas strādā Krievijas jūrniecības veicināšanas biedrībā, raksta un no tālienes, kā varēdams, atbalsta savus tautiešus. Pēc viņa ierosinājuma jau 1864. gadā nodibina pirmo latviešu jūras skolu Ainažos, bet 1882. gadā — latviešu kuģniecības sabiedrību „Austra". Latviešu kuģi atkal parādās pasaules jūrās.
Valdemāra rīkotajos latviešu vakaros Maskavā piedalās arī kāds jauns tieslietu students — Jānis Čakste. Četrdesmit gadus vēlāk latviešu tauta uztic viņam savas valsts vadību (skat. 91., 93. un 115. nod.).
Neatlaidīgi Valdemārs turpina cīņu pret vācu muižnieku varu Latvijā. Viņš cer to lauzt ar krievu valdības un krievu nacionālistu (tā saukto slavofilu) palīdzību. Tie tomēr ir ļoti bīstami sabiedrotie. Krievi labprāt vēlas sagraut Baltijas vācisko pārvaldi, bet tikai lai tās vietā nodibinātu pilnīgi krievisku kārtību. Valdemārs no krieviem tik daudz nebaidās. Viņš saka: „Krievu kulaks nav tik bīstams kā vācu,krama nagi!" Turpmākie notikumi rāda, ka Valdemārs šai ziņā bija maldījies. Tomēr vācu muižnieku nepiekāpība un neiecietība tajā laikā daudzus latviešus noskaņo par sadarbību ar krieviem.
Krišjānis Valdemārs mirst Maskavā 1891. gadā. Lielā latviešu cīnītāja šķirstu pārved uz Rīgu un apglabā Ģertrūdes kapos. Trīsdesmit divus gadus vēlāk viņam blakus gulda tā draugu Krišjāni Baronu.
Barons tad ir veicis kādu milzīgu darbu, kam tas veltījis 40 gadus no sava mūža. Viņš ir savācis un sakārtojis ap 200.000 latviešu tautas dziesmu. Ar nosaukumu ,,Latvju dainas" tās iznāk astoņos sējumos no 1894. līdz 1915. gadam. Tādēļ Barons saka: ,,Man klintsakmeni neveļat, Man pieminekli neceļat: No latvju dainām tas jau celts, Un nerūsēs šis tautas zelts."
Latviešu tautas modinātāju piemiņu vēlāk ir godinājusi Latvijas valsts un Rīgas pilsēta. Starp citu viņu vārdos ir nosauktas ielas Rīgā un vairākas mācību iestādes. Kad Latvijas lielākajam ledlauzim bija jādod vārds, to bez šaubīšanās nosauca par Krišjāni Valdemāru. Ar to varbūt vislabāk raksturota Valdemāra nozīme — ceļa lauzējs latviešu tautai.