„Riga, Rīga daudzināta, —
Kāda tāda Rīga bija? V
alnis valnī, tornis tornī,
Pašā galā zelta gailis.
Ko tas zelta gailis dzied?
Mosties, mosties, latvju tauta!" (J. Rainis)
Dzimtbūšanas laikos Rīga ir latviešu brīvības pils. Drūmajā 18. gadu simtenī Rīgas latvieši pirmie sāk cīņu pret vācu uzkundzēšanos. Līdzīgi kuršu ķoniņiem un citiem brīvzemniekiem, Rīgas latvieši vienmēr ir brīvi ļaudis. Vairāki no tiem iegūst arī ievērojamu turību (skat. 61. nod.).
1812. gadā Rīgas latviešus ķer smags sitiens. Domādami, ka Napoleons uzbruks Rīgai, krievi nodedzina Rīgas priekšpilsētas, kur dzīvo vairums latviešu. Nodeg vairāk kā 700 māju, apmēram 17 miljonu rubļu vērtībā. Vairāki tūkstoši latviešu vienā naktī zaudē visu savu mantu.
No šī trieciena Rīgas latvieši ilgāku laiku nespēj atgūties. Daudzi domā, ka vieglāk tiks uz kājām, ja pievienosies vāciešiem. Arī agrākos laikos ne mazums latviešu Rīgā pamazām pārvācojās. Pēc 1812. gada nelaimes pārvācošanās notiek vēl plašākos apmēros. „Kaunīgie latvieši" pie tam parasti cenšas būt vācis-
kāki par īstajiem vāciešiem. Vācieši priecājas par šiem pārbēdzējiem, kas stiprina viņu rindas (kaut gan no otras puses viņi tos nicina). Tomēr uz ilgāku laiku arī tas viņiem nespēj nodrošināt skaitlisko pārsvaru Rīgā.
19. gadu simteņa otrā pusē notiek lielas pārmaiņas. Latviešu zemnieki, ieguvuši kustības brīvību, lielā skaitā ieplūst Rīgā. 1866. gadā visiem atjauj brīvi nodarboties ar amatniecību. Strauji attīstās rūpniecība un satiksme. 1860-tajos gados Rīga ir jau ievērojams dzelzceļa mezgls. Darba netrūkst, un latvieši beidzot var parādīt, ko viņi spēj. Visās malās sāk pacelties latviešu nami, sāk darboties jauni latviešu uzņēmumi. Ari vācieši spiesti atzīt, ka latvieši ir neparasti spējīgi, enerģiski un neatlaidīgi ļaudis.
Rīgā izveidojas turīga latviešu iedzīvotāju šķira — latviešu pilsonība. — Par to, kā darbīgie un spēcīgie latviešu zemnieki pamazām ,,iekaro" vēlāko Latvijas galvaspilsētu, stāsta A.Deglava lielais romāns ,,Rīga".
Latviešu tautas atmodu sākumā vada no Tērbatas, tad no Pēterpils. Latvijas dabīgais centrs tomēr ir un paliek Rīga. Agrāk vai vēlāk Rīgai tāpēc vajadzēja kļūt par vadītāju arī latviešu nacionālajā cīņā. Tas notiek 1860-to gadu beigās.
Pirms tam Rīgas latvieši sapulcējas un apspriežas pie viena vai otra pazīstamāka tautieša. Tā, piemēram, pastāv „Caunīša pulciņš", ko vada skolotājs Caunītis. Mēģinājumi nodibināt latviešu biedrību sākumā neveicas, jo vācieši to kavē. Viņi aizrāda valdībai, ka latviešiem tāda jau esot — „Latviešu Draugu Biedrība" Jelgavā (ko vada vācu mācītāji).
1867. gadā izceļas bads Igaunijā un Somijā. Rīgas latvieši dabū atļauju dibināt komiteju, lai vāktu līdzekļus bada cietējiem. Šī komiteja arī sarīko pirmo latviešu teātra izrādi — ,,lustes spēli" (komēdiju) „Žūpu Bērtulis".
Nākošā gadā latvieši par jaunu lūdz atļauju biedrības dibināšanai. Tagad valdība piekrīt, un 1868. gadā sāk darboties Rīgas latviešu biedrība. Par pirmo priekšnieku ievēl Bernhardu Dīriķi, par tā biedriem archi- tektu Jāni Baumani un fabrikas direktoru Richardu Tomsonu. Biedrības dibināšanā piedalās arī seno Rīgas latviešu amatu pārstāvji (skat. 35. un 61. nod.). Gadu simteņiem ilgi šie amati ir Rīgā saglabājuši latvisku garu un cīņas sparu. Tagad cīņas karogs pāriet jaunās biedrības rokās. Tā darbojas ar lielu enerģiju un iegūst milzīgu nozīmi visas tautas dzīvē.
Daudzās vietās Vidzemē un Kurzemē latvieši apvienojas un dibina biedrības pēc Rīgas parauga. Tāpēc Rīgas latviešu biedrība dabū „māmuļas" nosaukumu. Tās aizrādījumiem un padomiem seko pārējās.