,,Paceliet acis uz karogu!
Latvijas saule tur laistās." (V. Strēlerte)
Kad kr. Valdemārs aizbrauc uz Pēter- pili, Tērbatas latviešu studentiem kādu laiku trūkst ierosinātāja un vadītāja. Tāds atkal rodas, kad 1865. gadā Tērbatas skolotāju seminārā sāk strādāt Atis Kronvalds (1837.—75.). Viņš ir ugunīgākais un straujākais no tautas atmodas vadoņiem. Tāpat kā Valde-
Jau 1870. gadā Rīgas latvieši uzceļ namu savai biedrībai. Nama iesvētīšanas dienā pienāk daudz apsveikumu, starp citu arī kāda telegramma no Tērbatas. To parakstījuši ap divdesmit latviešu. Viens no viņiem saucas Atis Kronvalds.
mārs, arī Kronvalds ir kurzemnieks. Ieguvis pilnīgi vācisku audzināšanu un izglītību, viņš vīra gados par jaunu mācās latviešu valodu. To tas dara tik pamatīgi, ka kļūst par vienu no labākajiem šīs valodas pratējiem. Līdzīgi Jurim Alunānam viņš papildina latviešu valodu ar daudziem jaunvārdiem.
1869. gadā Rīgas latviešu biedrības priekšnieks B. Dīriķis sāk izdot jaunu latviešu laikrakstu, ,,Baltijas Vēstnesi". Tajā parādās arī Kronvalda raksti.
Ap 1870. gadu Kronvalda vadībā atjaunojas latviešu studentu sanāksmes. Tagad tās nosauc par Tērbatas latviešu literāriem vakariem. Tērbatas vācu stu- •dentu organizācijām (korporācijām) ir savi ģerboņi, karogi, krāsu lentas un galvassegas „korporācijas krāsās". Arī latvieši sāk domāt par piemērotām ārējām nozīmēm vakaru dalībniekiem. Viņu vidū šajā laikā atrodas divi Grīnbergu Jāņi — abi vēstures studenti. Interesējoties par latviešu vēsturi, viens no abiem Grīnbergiem ir sācis lasīt vecāko atskaņu chroniku. Kādā vietā, aprakstot notikumus 1279. gadā, chronists stāsta:
,,Kā zemes sargi no Cēsīm uz Rīgu Bij devušies — to es patiesi zinu — Simts vīru, ordeņbrāļa vesti, Kas saņēmuši bija vēsti. Tie ieradās tur stalti tā Ar karogu krāsā sarkanā, Kas bij ar baltu cauri šķelts — Tāds paradums tiem godā celts. Par Cēsīm pili sauc tur kādu, No turienes zinām mēs karogu šādu. Un latvju zemē šo pili rod, Kur sievas tiešām jāt arī prot
Ne sliktāk par dažu vīru. Tādēļ — es saku taisnību tīru — Tas latvju karogs ir patiesi."
Šo Grīnberga atklājumu uzņem ar sajūsmu. Sarkans -balts-sarkans kļūst par Tērbatas literāro vakaru dalībnieku krāsām. (No literārajiem vakariem vēlāk izaug latviešu studentu korporācija „Lettonija".)
Nav šaubu, ka citām latviešu ciltīm un novadiem bija savi īpaši karogi, bet to apraksti nav uzglabājušies. Tādēļ strīdu šajā jautājumā nav.
Ziņa par tērbatnieku atrastā latviešu karoga krāsām rada lielu saviļņojumu latviešos. Auseklis dzejoli „Gaismas pils" saka:
„Ja kas vārdu uzminētu, Augšām celtos vecā pils!
Zilā gaisā plivinātos Sarkanbalti karogi…"
Sarkanbaltsarkanās krāsas vispārīgi pieņem par latviešu nacionālajām krāsām. Karoga galīgo veidu un krāsu samērus vēlāk ar likumu noteic brīvā Latvijas valsts. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Latvijas karogs pieskaitāms vissenākajiem Eiropas valstu karogiem.
Tādā kārtā senā latgaļu cilts ir devusi nevien nosaukumu visai latviešu tautai un valstij, bet arī — karogu.
Seno latgaļu pēcnācēji Latgales novadā tieši minētajā laikā piedzīvo ļoti grūtas dienas. 1863. gadā krievi apspiež poļu sacelšanos, kurā bija piedalījušies arī Latgales poļu muižnieki. Latgalē sākas nežēlīga apspiešana un pārkrievošana. 1865. gadā aizliedz iespiest latgaļu grāmatas parastajā rakstībā (ar latīņu burtiem), turpmāk atļauts lietot tikai krievu burtus. No tā cieš visa Latgales garīgā dzīve. Tikai slepeni no ār
zemēm iespējams ievest vienu otru latgaliešu grāmatu. Tāpēc tautiskā atmoda Latgalē sākas daudz vēlāk kā Vidzemē un Kurzemē. Tas notiek, kad 1904. gadā atceļ grāmatu iespiešanas aizliegumu. Tomēr šajā drūmajā laikā Latgalē savākts krietns skaits tautas dziesmu, kas uzņemtas lielajā Kr. Barona krājumā. Tāpat tur nekad nav trūcis viru (piem., Pēteris Miglinieks), kas arī visgrūtākos apstākļos turpinājuši cīnīties par tautas tiesībām (skat. A. Rupaiņa romānu triloģiju „Māra mostas").
Latvijas karogs vēl ilgāku laiku nedrīkst brīvi plīvot mūsu zemē. Bet latvieši izmanto ikvienu iespēju, lai uzstātos ar šīm krāsām. Kad 1873. gadā Rīgas latviešu biedrība sarīko 1. vispārīgos dziesmu svētkus, rīkotāji un kārtībnieki ir greznoti sarkanbaltām lentām. Svētku gājienā nes karogu, kurā attēlots senlaiku svēt- nieks pie ziedokļa. Zīmējums ar nodomu izgatavots uz baltas drānas ar sarkanu apmali.