„Viņa vārds lai ir sirdis un tautas karogos rakstīts!
Viņa spēcīgais gars vienmēr lai pitmijo mums." (Ausekļa veltījums Kronvaldam)
Jaunlatviešu vadoņu apkarošana nedod vāciešiem cerētos panākumus. Tautas apziņa turpina pieaugt spēkā. Iespējams būtu atzīt latviešu centienus un saprasties ar viņiem. Bet to vācu muižnieki un mācītāji nespēj iedomāties. Ne velti par Baltijas vācu baroniem mēdz teikt: „Tie neko nav aizmirsuši un neko nav mācījušies."
Drošākos un dedzīgākos cīnītājus mēdz saukt par tautas karoga nesējiem. Turpmākie notikumi rāda, ka izcilākais viņu vidū ir Atis Kronvalds.
No otras puses vācieši nojauž, ka viņu stāvoklis Latvijā kļūst bīstams. Vēl gan viņu rokās ir zemes pārvalde un dažādas priekšrocības, bet tās ir novecojušas un grūti aizstāvamas. Viņu skaits ir niecīgs, un tautai tie palikuši sveši.
Tad daļa vāciešu nāk ar prasību: pārvācot latviešus! Vairāki šejienes vācu zinātnieki (A. Bīlenšteins, V. Hēns) izsakās: ,,Latviešu dzīves veids, izturēšanās un parašas ir jau pilnīgi vāciskas. Tikai valoda ir cita."
Neatlaidīgākais pārvācošanas sludinātājs ir bīskaps Ferdinands Valters. Par to viņš arī sprediķo muižniekiem, atklājot 1864. gada landtāgu. Tas rāda, ka vācieši gan baidās no latviešu tautas atmodas, bet vēl arvienu novērtē to par zemu. To atzīst arī jaunlaiku vācu vēsturnieks R. Vitrams: „Šie vīri maldījās."
Tāpat vācieši turpina savus nepamatotos uzbrukumus latviešu izglītībai un valodai — ,,izglītots latvietis ir neiespējama lieta", „latviešu valoda ir tikai zemnieku valoda" u. t. t. Bet drīz vien vācieši saņem skaidru un nepārprotamu atbildi rakstos un vārdos. To dod Atis Kronvalds.
Pēc sevišķi asa vācu uzbrukuma kādā laikrakstā (,,Zeitung fūr Stadt und Land") viņš saraksta atbildi vācu valodā — ,,Tautiskie centieni'- (1872.). Kronval- dam nenākas grūti satriekt pretinieku nepareizos apgalvojumus, un viņš nav vienīgais, kas pret tiem cīnījies. Tomēr vēl neviens to nebija veicis ar tādu skaidrību un spēku.
Kronvalda slava sasniedz kalngalus pirmo latviešu vispārīgo dziesmu svētku laikā (1873.). Tad arī Rīgā sanāk pirmā vispārējā latviešu skolotāju sapulce (konference). Par vadītāju ievēl Ati Kronvaldu.
Divās ievērojamās runās, atbildot „veclatvietim" J.
Cimzem (kas ieteic turēties pie vāciešiem) un vācu mācītājam A. Bīlenšteinam, viņš noskaidro latviešu tautas mērķus un uzdevumus. Svarīgākais — latviešiem kā tautai jānostājas uz savām kājām un jātop garīgā ziņā patstāvīgiem. Nekas tāpēc nav tik vērtīgs, kā latviešu valoda un latviska skola. — Sanāksmes dalībnieki vētrainām gavilēm sumina runātāju.
Pirmajos vispārīgajos dziesmu svētkos, kuros piedalās ap 1000 dziedātāju, pirmo reizi atskan arī komponista Kārļa Baumaņa dziesma ,,Dievs, svētī Baltiju!" (Latvijas vārdu nav atļauts lietot). Dziedātāji vēl nezin, ka viņi dzied savas nākošās valsts himnu.
1873. gadā Kronvalds pāriet uz Vecpiebalgu par skolotāju draudzes skolas augstākajā klasē. Sākas rosīgs darbs gan skolā, gan ārpus tās. Reti kāds tik lielā mērā stiprinājis latviešos tautas mīlestību un ticību tautas nākotnei kā viņš.
1875. gadā latviešus pārsteidz negaidīta vēsts: Kronvalds miris. Pēkšņa slimība izrauj viņu no cīnītāju rindām. kad tam vēl tikai 38 gadi. Auseklis raksta:
„Tauta, vaimanā tu, tavs kareiv's ir gājis uz dusu!
Tautības laiviņai nu dedzīgais airētājs rauts."
Bet nedaudzos gados Kronvalds ir panācis daudz — pacēlis tautas apziņu, izklīdinājis šaubas un atsitis pār- vācotāju uzbrukumus.
Tajā laikā divi dzejnieki — Auseklis un A. Pumpurs to pašu veic dzejā. Viņi abi jau nākotnē saredz latviešu tautas pilnīgu atbrīvošanos no svešām varām. Tomēr pat dzejā nedrīkst vēl atklāti minēt Latvijas vārdu. Tāpēc tie to izsaka apslēptā, bet visiem saprotamā veidā (simbolos). — Auseklis dzejo par nogrimušo ,,Gaismas pili", kas atkal celsies augšā, kad latvieši uzminēs
tās vārdu. Katram lasītāja ir skaidrs, ka šis vārds ir — „Latvija".
Andrejs Pumpurs (1841.—1902.) pareģo varoņa Imantas (skat. 19. nod.) augšāmcelšanos, kas dus apburts zem Zilā kalna:
„Bet reizi Pērkondēli Tai kalnā lodes spers, Tad klīdīs visi jodi, Pēc zobena tas ķers. .
1888. gadā iznāk Pumpura varoņdziesma „Lāčplē- sis", kur pa daļai izmantotas tautas teikas par stiprinieku Lāčausi. Dzejnieks attēlo tautas varoņa Lāčplēša varoņdarbus un viņa cīņu ar Melno bruņnieku (vācu varu). Cīnoties abi beigās nogāžas no Daugavas krasta dzelmē. Bet reizēm pusnaktīs tie kāpj no Daugavas, lai turpinātu cīņu, un —
,,Laivinieki tic, ka reizi Lāčplēs's savu naidnieku Vienu pašu lejā grūdīs, Noslīcinās atvarā."
Lāčplēša tēls ārkārtīgi ietekmē latviešu tautas domas un jūtas. Tas pavada arī latviešu karavīrus vēlākās brīvības cīņās. Pumpura pareģojums piepildās 1919. gada novembra dienās, kad Latvijas nacionālā armija Daugavas krastos pie Rīgas satriec vācu uzbrukumu Latvijas valstij. Tad arī nodibina Latvijas augstāko goda zīmi par varonību kaujas laukā — I^čplēša kara ordeni (skat. 100. nod.).
Bet Melnais bruņnieks nav vienīgais un bīstamākais pretinieks, kas apdraud latviešus.
Vācu stūrgalvība un nepiekāpība pamudina daudzUs latviešus (un igauņus) meklēt krievu atbalstu. Tā rīkojās arī Kr. Valdemārs (skat. 69. nod.). Krievu nacionālisti (slavofili) labprāt izmanto latviešu sūdzības, lai uzbruktu Baltijas (Latvijas un Igaunijas) vāciskajai pārvaldei. Kā Latvijā, tā Igaunijā galvenais lēmējs ir vācu muižnieku landtāgs, bet pilsētās vāciskās pilsētu padomes (rātes).
Sevišķi rosīgi krievi kļūst pēc poļu sacelšanās (1863. g.). Viņi tagad vēlas visur ievest krievisku kārtību un krievu valodu, lai vājinātu Krievijai pakļauto tautu pretestību un neatkarības tieksmes. Krievu ķeizara valstī vairāk nekā puse iedzīvotāju ir nekrievi. Slavofilu mērķis izteikts vārdos: viens ķeizars, viena ticība, viena valoda. Visskaidrāk tas parādās, valdot Aleksandram III (1881.—94.).
Latvieši vēl arvienu uzskata vāciešus par saviem galvenajiem pretiniekiem. Viņi domā, ka krievu izdarītas pārmaiņas dos tiem lielāku noteikšanu pašu zemē. Tādēļ pret pārkrievošanu sākumā cīnās galvenā kārtā Baltijas vācieši.