,,Lai mūs glauda glaudi, Lai mūs drauda draudi: Zinām lapsas, zinām vilkus, Zinām paši sevi." (J. Rainis)
Vairāki tālredzīgāki vācieši tagad grib saprasties ar latviešiem, lai kopīgi pretotos krievu uzbrukumiem. Viņi ar mieru pieaicināt arī latviešus augstākajā pārvaldē. Tomēr ietiepīgie muižnieki landtāgā noraida visus tamlīdzīgus priekšlikumus. Izlīgums nav panākams, un notikumi iet savu gaitu.
1887. gadā krievu valdība atceļ Baltijas pilsētu rātes. To vietā nāk vēlētas pilsētu domes. Taču vēlēšanu tiesības piešķir tikai turīgākajiem namniekiem.
Daudzo sūdzību pamudināta, valdība nosūta uz Baltiju senātoru (augstākās tiesas locekli) Manaseinu. Latvieši un igauņi sagaida viņu kā atpestītāju un iesniedz tam daudz rakstu par dažādām nebūšanām.
Manaseina izmeklēšana (revizija) atklāj Baltijā ne mazums nepilnību un netaisnību. Galvenais Manasei- nam tomēr nav šie atklājumi, bet tas, ka latviešu un igauņu zemes nav krieviskas.
1880-tajos gados krievu valdība sāk rupju un atklātu Latvijas (arī Igaunijas un Somijas) pārkrievošanu. Ieved krievu tiesas un policiju. Visās iestādēs jālieto tikai krievu valoda. Latviju pārpludina krievu ierēdņi („činovnieki"). Izglītotiem latviešiem tāpat kā agrāk grūti dabūt darbu savā zemē, un tie spiesti doties uz Krieviju. Krieviskā iekārta nedod arī tautai nekādas lielākas tiesības. Joprojām pastāv vācu muižnieku landtāgs.
Visbīstamākais un nežēlīgākais ir krievu uzbrukums latviešu skolām. Tas sākas 1887. gadā. Tautskolās aizliedz lietot latviešu valodu un visām mācībām (izņemot ticības mācību) jānotiek krieviski. Dažus gadus vēlāk krieviskas kļūst arī visas vidusskolas. Pat stundu starpbrīžos skolnieki nedrīkst sarunāties savā mātes valodā. Par to viņus stingri soda.
Var iedomāties, kādu sajukumu tas rada latviešu skolās, kur ne bērni, ne skolotāji krieviski neprot. Tādēļ stipri cieš visa tautas izglītība.
Savus nolūkus — pārkrievot latviešus, krievi tomēr nespēj sasniegt. Tautas apziņa šajā laikā ir jau pārāk spēcīga. Apspiestie jūtas pārāki par saviem apspiedē
jiem. Pieaug tautas sašutums un riebums par krievu rupjību un varmācību.
Kāds Austroungārijas diplomāts (fon Ērentāls) vēro notikumus Latvijā un Igaunijā. Viņš ziņo savai valdībai 1888. gadā: „ … Baltijas pazinēji šaubās, ka igauņi un latvieši ļaus sevi pārkrievot. Daudz ticamāk, ka, ieguvuši panākumus cīņā pret vāciešiem, tie nostāsies pret visu krievisko tikpat naidīgi kā tagad vācu baroni."
Jau toreiz (1880-tajos gados) vairāki latvieši domā par pilnīgu atbrīvošanos no krievu varas. Viņi (piem., rakstnieks Reinis Kaudzīte, tautskolu inspektors E. Grāvītis u. c.) pārrunā iespēju nodibināt patstāvīgu latviešu un leišu karaļvalsti. Par šādiem latviešu nodomiem krievu gubernātors ziņo valdībai un vairākus latviešus apcietina.