„Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdibā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēs!" (E. Veidenbaums)
Līdz 1860-tajiem gadiem lielākajai latviešu tautas daļai liktenis ir vienāds. Tikai nelielam skaitam pieder mājas un zeme, piemēram, kuršu ķo- niņiem un latviešu namniekiem pilsētās, galvenā kārtā Rīgā.
19. gadu simteņa otrā pusē notiek lielas pārvērtības. Jaunie zemnieku likumi (skat. 66. nod.) dod iespēju
Drīz vien kāda jauna spēcīga kustība saviļņo ļaužu prātus Latvijā.
zemniekiem iepirkt zemi. Tā rodas patstāvīga latviešu zemes īpašnieku šķira — saimnieki. Turīgākos no tiem (sevišķi Zemgalē) mēdz dēvēt par «pelēkajiem baroniem".
Tomēr vairāk kā puse no lauku iedzīvotājiem paliek bezzemnieki. Tie strādā par kalpiem (laukstrādniekiem, gājējiem) muižās un pie saimniekiem. Atšķirība saimnieku un kalpu starpā ar laiku pieaug. Daudzās lauku mājās ierīko īpašu «saimnieku galu", bet gājēji dzīvo visi kopā vienā saimes istabā („kalpu galā").
Rūdolfs Blaumanis (1863.—1908.) tēlo kādu bagātu un iedomīgu saimnieku:
„Visā draudzē slavens Dūču Deicis, Viņam divas izmaksātas mājas, Viņam četras meitas, četri dēli, Raiba zīļu josta, resns vēders. . ."
Daudz bezzemnieku dodas uz pilsētām (Rīgu, Liepāju), kur šajā laikā ceļ jaunas rūpnīcas un darbnīcas. Ne visiem tur laimējas vienādi. Vienai daļai izdodas kļūt par namu un rūpnīcu īpašniekiem, tirgotājiem un amatu meistariem, bet vairums kļūst fabriku strādnieki — tā sauktais «rūpniecības proletāriāts". Sākumā strādnieku stāvoklis ir grūts — algas mazas, darba laiks garš un dzīvokļi slikti.
Tā latviešu tauta sadalās šķirās: uz laukiem — saimnieki un kalpi, pilsētās — pilsoņi un strādnieki.
Latviešu galvenajā centrā — Rīgas latviešu biedrībā noteicēji ir turīgākie latvieši («māmuļnieki"). Tie darbojas agrākajā tautas atmodas laikmeta garā un nevēro, ka latviešu vairumam ir vēl citas neatliekamākas vajadzības. «Māmuļnieki" turpina jūsmot par latviešu skaisto senatni, teic cēlas, «tautiskas" runas, bet atstāj novārtā dzīves īstenību. Tāpēc tautas vadība izslīd no Rīgas latviešu biedrības rokām. Tā gan joprojām veic krietnu darbu latviešu valodas kopšanā (šim nolūkam pastāv „Zinību komisija").
Lielāku ietekmi tautā tagad iegūst vīri, kas nostājas zemāko, mazturīgāko šķiru pusē. Viņi nāk no latviešu jaunākās izglītotās paaudzes. Paraugs tiem ir Rietumeiropa, kur jau agrāk sākusies cīņa par strādnieku tiesībām. Viņi interesējas galvenā kārtā par saimnieciskiem, sabiedriskiem (sociāliem) un valsts dzīves (politiskiem) jautājumiem. Uzskati, ko viņi sludina, dabū nosaukumu „jaunā strāva". Tā parādās 1880-tajos gados. Šo jauno domu paudējus tādēļ sauc par «jaunstrāvniekiem".
Dzejā «jauno, strāvu" spēcīgi izsaka Tērbatas Universitātes tieslietu students Eduards Veidenbaums (1867.—92.):
«Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz, Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc, No stiprākā samīts, vājāks kur lūst, Un asins un sviedri ik dienas kur plūst. . ."
Viņa dzejoļi rokrakstā slepeni iet no rokas rokā. Sevišķi tie aizrauj jaunatni, kas tos lasa satraukumā degošiem vaigiem.
Par jaunstrāvnieku laikrakstu kļūst «Dienas Lapa", ko sāk izdot Rīgā 1886. gadā.
1891. gadā par «Dienas Lapas" redaktoru nāk kāds jauns latviešu advokāts — Jānis Pliekšāns (1865.— 1929.).