Ziemeļu zemēs bronzas laikmetu skaita apm. no 1500. līdz 500. gadam pr. Kr.
„Viss atspīd padebesis Ar tērauda zobeniem". (Tautas dz.)
Nk jau visi varēja iegādāties jaunos, mirdzošos ieročus un rotas. Gadu simteņiem ilgi vēl turpināja lietot arī no akmens darinātus rīkus. Gluži tāpat tas ir mūsu dienās. Arī tagad daudzi cilvēki strādā ar samērā vienkāršiem darbarīkiem, kamēr citi to paveic ar modernām mašīnām.
Vecie akmens ieroči galu galā nemaz nebija tik slikti, salīdzinot ar jaunajiem. Tie, protams, bija neveiklāki un nebija tik skaisti, bet labs akmens cirvis bija tomēr cietāks par jaunp metālu.
Tāpēc bronzas lietas daudziem nozīmēja tikai sevišķu greznumu. No šī metala tad arī gatavoja rotas lietas — sprādzes, aproces, gredzenus, saktas, adatas.
Šīs lietas nekad nekļuva īsti lētas, jo varš un alva bija samērā reti metāli. Baltu zemēs tie nemaz nebija atrodami.
Ja salīdzina daudz tūkstošu gadu ilgo akmens laikmetu ar bronzas laikmetu, tad pēdējais bija ārkārtīgi īss — tikai ap 1000 gadu.
Dažādi ieroči un greznuma lietas no šī laika ir atrastas visās seno baltu apdzīvotajās zemēs, bet visbagātākie atradumi tomēr ir Austrumprūsijā. Tas tāpēc, ka seno prūšu zeme bija tik bagāta ar dzintaru. To tad arī varēja izlietot apmaiņai pret bronzu.
Spožo ieroču laikmetam ejot uz beigām, notika lielākas pārvērtības zemēs ap Baltijas jūru.
Jau ilgāku laiku cilvēki manīja, ka ziemas kļūst garākas un bargākas, bet vasarās īsākas un lietainākas. Skuju koki, sevišķi egle, sāka pamazām ieņemt vārīgāko lapu koku vietu. Daži stādi un augi neizturēja laika pārmaiņu un iznīka, citi paglābās dienvidu nogāzēs un vairāk aizsargātās vietās. Nedaudzi no tiem ir saglabājušies Latvijā līdz pat šim laikam, kā atmiņa par to seno un siltāko laikmetu, kad lielajos lapu koku mežos izgāja medībās vīri ar mirdzošiem šķēpiem un cirvjiem.
Viņu pēcnācējiem vajadzēja vairāk drēbju un siltāku mājokļu. Daži zinātnieki domā, ka tas bija toreiz, kad garās bikses kļuva nevien modernas, bet arī nepieciešamas un kad kviešu vietā arvienu vairāk sēja izturīgākos rudzus. Mēs tagad, par to runājot, mēdzam vienkārši teikt: mainījās klimats. Tas notika ap 500. gadu pr. Kr.
Tanī pašā laikā parādījās arī jauni ieroči. Tie nemirdzēja tik spoži kā agrākie, bet drūmi laistījās tumši iezilganā krāsā. Kaut kas draudīgs un noslēpumains bija šinī metālā, kas akmenī izšķīla spožas dzirkstis.
Tā bija dzelzs, un ir pamats domāt, ka to vispirms sāka lietot Mazāzijā.
Ap to laiku, kad senie grieķi smagās cīņās atsita peršu lielvalsts uzbrukumu, un varonīgais Spartas karalis Leonīds krita pie Termopilu aizas, dzelzs kļuva pazīstama mūsu zemē.
Vēl šodien mēs joprojām dzīvojam dzelzs laikmetā, lai arī tik daudz kas ir mainījies.