„Laika šalkas trīs Manā tēvijā,
Visi lauki drīz Dunēs dūkoņā." (J. Rainis)
Jaunais advokāts Jānis Pliekšāns ir bagāta vairāku muižu nomnieka dēls. Viņš ieguvis ļoti labu audzināšanu un izglītību. Tomēr mierīga un pārtikusi dzīve Pliekšānu nevilina. Viņš stājas jaunstrāvnieku rindās un kļūst par to ievērojamāko vadoni.
Ilgāku laiku tas slepenībā dzejo un tulko cittautu rakstnieku darbus (starp citu — Gētes „Faustu"), bet arvienu vēl šaubās par savām dzejnieka spējām. Kad viņa darbus sāk iespiest, viņš tos paraksta ar vārdu „Rainis". Ar šo vārdu viņš arī uz visiem laikiem ieiet latviešu vēsturē.
No apspiesto šķiru aizstāvja Jānis Rainis notikumu gaitā izaug par visas tautas brīvības cīnītāju un pravieti. Ar apbrīnojamu gaišredzību viņš vēlāk arī tieši nosaka laiku, kad nodibināsies Latvijas valsts. Raiņa dzejā beidzot savienojas tautas atmodas nacionālie centieni ar jaunstrāvnieku prasībām pēc lielākas taisnības cilvēku starpā.
No 1891. līdz 1895. gadam viņš vada jaunstrāvnieku laikrakstu ,,Dienas Lapu". Redzamākie līdzstrādnieki tajā ir advokāts Pēteris Stučka un nesaudzīgais literātūras kritiķis Jānis Jansons-Brauns. Turpmākie lielie notikumi un cīņas šos vīrus tomēr noved šķirtos ceļos (skat. 96. nod.).
1893. gadā Rainis dodas ceļojumā uz Rietumeiropu. Tur rūpniecība ir attīstījusies sevišķi strauji, un līdz
ar to izveidojusies plaša strādnieku šķira. Vācijā rodas jauna mācība — modernais sociālisms. Vairākās Rietumeiropas valstīs nodibinās sociāldemokrātu partijas. Sākumā tās bieži vien spiestas darboties slepeni.
Viens no sociālisma galvenajiem pamata licējiem ir Kārlis Markss («marksisms"). Sociālisti aicina strādnieku šķiru apvienoties kopīgai cīņai pret pārējām turīgākajām šķirām. Mērķis ir — pārņemt varu strādnieku šķiras (proletāriāta) rokās. Tad tiks ievesta jauna kārtība: šķiru vairs nebūs, nebūs arī atsevišķa (privāta) īpašuma tiesības un izbeigsies nemantīgo ļaužu izmantošana par labu mantīgajiem.
Par to, kā tas panākams, pašu sociālistu starpā valda dažādi uzskati. Viena daļa domā, ka nepieciešams lietot varu. Pārējās šķiras bez žēlastības jāapspiež, un jānodibina proletāriāta vienvaldība (diktātūra). Tāpēc jāgatavojas uz bruņotu sacelšanos — revolūciju. Šie «marksisti" vēlāk pazīstami ar nosaukumu — komū- nisti. Citi sociālisti turpretī ir ar mieru sadarboties ar pārējām šķirām, lai pakāpeniski uzlabotu strādnieku stāvokli. Tie arī patur apzīmējumu — sociāldemokrāti.
Vācijā un Šveicē Rainis plaši iepazīstas ar sociāldemokrātu mācībām. Braucot uz mājām, viņš savā ceļa somā noslēpj lielāku skaitu sociālistu grāmatu un rakstu. Krievu ierēdņi to neatklāj, un Rainis ar visu aizliegto kravu iebrauc Rīgā. «No manas ceļa somas izauga Latvijas sociāldemokrātu partija", viņš vēlāk izsakās.
«Dienas Lapā" tagad sāk parādīties raksti par sociālisma mācībām. Kādu laiku valdība par to daudz neinteresējas. Sociālistu domas izplatās strādnieku vidū. Drīz vien (1896.—97. g.) vairākās Rīgas fabrikās strādnieki pārtrauc darbus (piesaka streiku), lai panāktu sava stāvokļa uzlabošanu.
Nu iejaucas valdība — daudzus jaunstrāvniekus apcietina un «Dienas Lapu" uz laiku slēdz.
Jāni Raini izsūta uz Iekškrieviju. Viņam līdzi dodas tā sieva, ievērojamā dzejniece Aspazija. Iesākas viņu pirmā trimda.
Vairāki jaunstrāvnieki paši atstāj Latviju un dodas uz rietumiem. Daži nonāk Amerikā, kur (1898. g.) izdod sociālistu laikrakstu latviešu valodā.
Latvijā palikušie turpina darboties slepeni («pagrīdē"), un viņu skaits aug. 1904. gadā tie apvienojas un Rīgā nodibina «Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju" (LSDSP). Tā ir vecākā latviešu politiskā partija. Sociāldemokrātu uzsaukumā teikts:
«Mēs prasām, lai katra tauta, kas atrodas Krievijas valsts sastāvā, var pati izšķirt savu turpmāko likteni. Vienīgi pašas tautas valoda lietojama skolās un valsts iestādēs …"
Latviešu sociāldemokrāti šajā laikā atrodas Rietumeiropas ietekmē. Viņu partija ir pilnīgi neatkarīga no krievu sociālistiem.
Blakus LSDSP nodibinās (1903. g.) vēl «Latvijas sociāldemokrātu savienība", vēlākie «sociālrevolūcio- nāri", kas sevišķi interesējas par bezzemnieku stāvokli. To vadītāji (M. Valters, Rolavs, J. Akurāters) prasa latviešiem tiesības- zināmos apstākļos atdalīties no krievu valsts. Pēc Latvijas valsts nodibināšanās šī partija drīz izbeidz darboties.
Gadsimtu maiņā Latvijā ir pieaudzis saspīlējums un cīņas noskaņojums.
Apbrīnojams ir tas ceļš, ko latviešu tauta nostaigā pussimt gadu laikā (apm. 1850.—1900. g.). Kā pavasara ūdeņi pārrauj aizsprostus un noskalo visu, kas tiem ceļā, tā latvieši neapturami un strauji laužas uz priekšu.
Nepārtraukti mācoties un strādājot, tie pārvērš savu zemi par attīstītāko un izglītotāko visā Krievijā. Latviešu saimnieki savus laukus jau apstrādā ar modernām mašīnām, pilsētās rindām paceļas jauni latviešu nami, uz visām augstākām Krievijas mācības iestādēm plūst latviešu studenti. Rīga ir modernākā un eiropiskākā pilsēta Krievijā. Simt gadu laikā tās iedzīvotāju skaits pieaug vairāk kā desmitkārtīgi (1905. g.: 380000).
īsā laikā izaug plaša latviešu literātūra, strauji attīstās latviešu teātris, parādās ievērojami latviešu gleznotāji un mūziķi.
Visā frontē latviešu apspiedēji ir atspiesti aizstāvēšanās pozicijās. Visi viņu agrākie apgalvojumi un pareģojumi par latviešiem izrādījušies aplami un nepareizi. — ,,Apbrīnojama ir šīs tautas dzīšanās pēc izglītības," atzīst vācu vēsturnieks R. Vitrams. Līdzīgi izsakās V. Lenčs: ,,Viņu (latviešu) ārkārtējās spējas un derīgums nav noliedzams."
Agrākās pārvācošanās vietā notiek gluži pretējais. Daļa vāciešu tagad sāk ieplūst latviešu tautā (sevišķi izglītoto latviešu vācu sievas).