spārni nes, man rokās spēks,
Es grauju — un pasaule plaisā.
Un briuu elpu es atelios vien
Tik aukā un pērkonu gaisā." (Aspazija)
Visās malās darbojas latviešu biedrības, notiek priekšlasījumi, pārrunas, koncerti un teātra izrādes. Nav gandrīz tāda latvieša, kas nelasītu laikrakstus un neinteresētos par notikumiem savā dzimtenē un pārējā pasaulē.
Daudz kas tomēr jādara un jāapspriež pagaidām vēl tikai slepenībā, piemēram, par strādnieku šķiras vajadzībām un nākotnes plāniem. Tādā kārtā ,,pagrīdē" izaug Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Kaut gan neviens vairs nemēģina tā kā agrāk noliegt latviešu spējas un krievi tos labprāt aicina ienesīgos amatos uz Krieviju, savā zemē tie joprojām tiek turēti aizbildniecībā. Ķeizara vara Krievijā ir neierobežota, un pavalstniekiem nav noteikšanas valsts dzīvē. Latvijā vēl arvienu visu izlemj cara ieceltie ierēdņi un vācu muižnieku landtāgs.
Vairāk nekā puse no Latvijas zemes atrodas nedaudzu muižnieku rokās. Vēl arvienu pastāv dažādas veclaicīgas kārtu privilēģijas. Muižnieki ieceļ mācītājus, tikai muižniekiem ir medību un zvejas tiesības, viņiem nav jāpiedalās ceļu labošanā u. t. t. Latviešu valoda joprojām ir aizliegta kā skolās, tā pārvaldes iestādēs.
Lai arī latvieši ir sadalījušies šķirās, kurām ir dažādas intereses un vajadzības, tomēr galvenā jautājumā tauta ir vienota — tiem pašiem jāiegūst tiesības pārvaldīt savu zemi, latviešu valoda jālieto skolās, tiesās un valsts iestādēs. Tādēļ krievu cara patvaldība un vācu muižnieku netaisnās privilēģijas ir jāsalauž. Ka to'nevarēs panākt miera ceļā, par to liecina pretinieku nepiekāpība un stūrgalvība.
19. un 20. gadu simteņa maiņā cīņas nojauta skan Aspazijas, Raiņa, Skalbes, Akurātera, Plūdoņa un citu latviešu dzejnieku darbos. Tie tur tautu spraigumā un lielu notikumu gaidās.
1903. gadā Rainis saraksta dzejoli «Pastarā dienā", kurā viņš uzsauc tautas apspiedējiem: „Bet mēmā zeme Tad muti vērs . Un aprīs jūs, Un kūpēs sērs."